Secinājumi
1. Pētot pasaules pieredzi strādājot ar audžuģimeni, var secināt, ka katrai valstij ir savas specifiskas darba metodes, bet palīdzības mērķis ir līdzīgs – veikt efektīvu sociālo darbu gan ar bērnu, gan audžuģimeni, gan bioloģisko ģimeni visas audžu aprūpes laikā. Arī Latvijā Bāriņtiesa cenšas nodrošināt bērnam, laikā kad viņš ir izņemts no ģimenes, drošu un viņa attīstībai piemērotu vidi.
2. Latvijas likumdošanā ir speciāli izstrādāti Ministru kabineta noteikumi, kuri skaidri definē audžuģimenes jēdzienu un nepieciešamību, nosaka audžuģimeņu statusa piešķiršanas kārtību, audžuvecāku pienākumus laikā, kad viņi pieņem bērnu audžu aprūpē, nosaka atlīdzības par pienākumu veikšanu apmērus, kā arī to kā un kādos gadījumos bērns tiek izņemts no audžuģimenes. Var secināt, ka ar šo noteikumu palīdzību, var garantēt drošu ģimenisko vidi bērnam, laikā kad viņš ir izņemts no bioloģiskās ģimenes.
3. Pētot literatūru un analizējot pētījuma rezultātus autore secināja, ka lēna audžuģimeņu attīstība lielā mērā ir saistīta ar cilvēku nezināšanu vai daļēju informētību par audžuģimenes nozīmi un nepieciešamību. Informācijas trūkuma dēļ, cilvēkiem rodas bailes uzņemties atbildību par svešu bērnu.
4. Veicot pētījumu noskaidrojās, ka visefektīvākie veidi kā informēt sabiedrību par audžuģimenēm ir ar masu mēdiju palīdzību, kā arī informācijas nodošanu caur esošām audžuģimenēm. Svarīgs nosacījums efektīvākai ģimeņu piesaistīšanai ir sociālo darbinieku aktivitāte un vēlme attīstīt sociālos pakalpojumus vietējās pašvaldībās.
5. Darba izstrādes laikā autore secināja, ka galvenie sociālā darbinieka uzdevumi strādājot ar audžuģimeni ir psihosociālā atbalsta nodrošinājums kā audžuģimenei tā arī bērnam, palīdzības sniegšana, ja audžuģimenei rodas kādas problēmas, kā arī sociālajam darbiniekam ir jāseko līdz tam, lai bērns ir pienācīgi aprūpēts.
…
