Lai palīdzētu pārdot labas un sliktas lietas, tukšotu mūsu maciņus, lai mūs informētu, uzjautrinātu, izklaidētu un kristu uz nerviem, ir radīta reklāma. Radīta jau tālā pagātnē, šodien tā ir absolūti neatņemama ikdienas sastāvdaļa. Tā mēdz būt izsmalcināta un pat diktēt modi, agresīva vai bezzobaini šļupstoša, tā ir asprātīga un apnicīga, aizkustinoša un kaitinoša, un dažkārt īsta stila pērle. Par spīti apgalvojumiem, ka mēs pret to kļūstam imūni un uztveram jau kā vizuālu troksni, reklāma turpina manipulēt.
Reklāma ir universāla komunikācijas saīsinātā forma, pilna literatūras, tēlotājmākslas, kino, teātra un modes citātiem, arī sociāliem simboliem “tīra māja – laimīga ģimene”, “sauss pamperis – laimīgs bēbis”, “melna, rūgti salda šokolāde - erotika”, “jauns auto – laimīgs vīrietis”. Šie simboli nemaldīgi nostrādā. Reklāma rada noteiktus sociālos, sadzīves un stila stereotipus, kas nosēžas zemapziņā uz palikšanu.
Tomēr ir virkne faktoru, kas iedarbojas pretēji cerētajam, piemēram, ja reklāma izveidota nemākulīgi, ar teksta kļūdām, valodas defektiem, neloģiskiem uzsvariem vai adaptēta neatbilstoši kultūrvidei un mentalitātei. Ja tā attēlo vidi, kāda vairumam skatītāju ir tikai sapnis vai reklāmā izmantoti pārāk spēcīgi emocionālie momenti.
Mana izvēle pētīt Latvijas sociālās reklāmas, saistījās ar interesi par sabiedrībā nozīmīgu problēmu atspoguļojumu reklāmā. Kā teicis reklāmas aģentūras “Zoom” radošais direktors Ē. Stendzinieks: “Reklāma ir diegs, kas velkas pakaļ sabiedrības tendencēm. Savā labākajā izpausmē, protams, tā arī formē sabiedrības viedokli1”
…
