Tātad cilvēks ir uzsācis savas skolas gaitas, kurās viņam nepieciešams izdzīvot psiholoģiski, jo veidojas viņa personība. Viņam jāapgūst daudzas lietas, to nianses, lai spētu vielgi iekļauties kolektīvā, spētu tajā sadarboties, būt uzklausītam. Nepieciešams, lai pēc skolas pabeigšanas, mēs spētu brīvi sarunāties gan savā dzimtajā valodā, gan svešvaloda pat tad, ja to nepārvaldam pietiekami labi, taču ir jāprot sev iemācīt, ka nav jāapmūlst šādā situācijā, nepieciešams cīnīties. Visizplatītākais veids kā cilvēkam likt apmulst ir izlikties, ka viņu nesaprotam, neskatoties uz valodu barjerām, šīm barjerām ir grūti tikt pāri, taču, ja pedagogi skolas laikā ir iemācījuši, ka cīnīties ar izjūtām un likt ieklausīties tajā ko sakām ir vieglāk sevi pierādīt īstajā brīdī, kad tas nepieciešams. Izmantojot māku komunicēt un pārliecināt, cilvēks veido savu personību, kā arī savu nostāju grupā. Ir daudzi, kuri nespēj sevi izpaust kolektīvā, tādējādi dodot ceļu līderiem, kuri vada kolektību, izsaka idejas, spēj sadarboties,gala rezultātā tās realizējot. Protams, nedrīkst aizmirst, ka šajā procesā personības, kuras nav apguvušas sevis pierādīšanas māku ir viegli aizvainojamas, tādēļ grupu līderiem nepieciešams komunicēt arī ar šķietami mierīgajiem indivīdiem, lai viņi spētu pielietot savas iemaņas grupas darbībā, kas paaugstinātu gan līdera pozīcijas, gan to personību pasvērtējumu, kuri sevi neuzskata par nepieciešamiem šajā darbā.
Nav divu vienādu personību, jo katrs cilvēks ir individualitāte. Individualitāte ietver indivīda bioloģisko un sociāli psiholoģisko savdabību, to , kas atškīr vienu cilvēku no otra gan ārēji, gan arī psiholoģiskā ziņā.1 Cilvēka individualitāte savā ziņā ir iedzimta, taču lielā mērā viņš pats sevi veido, un viņa pesronība ir attīstījusies pateicoties viņa izvēlēm, darbībām, kļūdām.
Kā jau minēju pašā sākumā šis temats ir ļoti plašs, par to varētu rakstīt un runāt ilgi. Es izklāstīju mazu ieskatu no tēmas, kas ir paši cilvēkas personības veidošanās pirmsākumi.…
