Atrašanās netālu no notikuma vietas gan telpā, gan laikā bieži vien mudina domāt, ka tas varētu palīdzēt skaidrāk, precīzāk, konkrētāk saskatīt notikušo un par to spriest. Līdzīgi mēdz būt ar jēdzieniem – jo biežāk tos lieto, jo pašsaprotamāki tie šķiet. Tomēr, tiklīdz tiek uzdoti jautājumi par to, ko gan viens vai otrs jēdziens patiešām nozīmē, izrādās, ka neskaidrību ir krietni vairāk, nekā pirms tam varēja iedomāties. Šāda situācija ir arī ar jēdzienu “migrācija”. Jēdziena nereflektēta lietošana gan ikdienā, gan akadēmiskajos pētījumos dažkārt rada pārdrošu un nepamatotu paļāvību uz “veselā saprāta” koriģējošo māku. (LU Filozofijas un socioloģijas institūts u.c., 2019, 10-11)
Vēsturē ar migrāciju saprot cilts (tautas) vai kādas tās daļas pārceļošanu no savas teritorijas uz citu. Migrācijas ir atšķirīgas gan pēc iemesliem, gan mērķiem, gan attāluma, gan apjoma, gan pēc rezultātiem (Anthony 1990, 895-905). Rakstītie vēstures avoti apliecina daudzas cilvēku grupu pārceļošanas gan viduslaikos, gan jaunākajos laikos. Migrācijas atspoguļotas arī Latvijas vēstures senākajos avotos – Indriķa hronikā (vendu pārceļošana no Kurzemes uz Vidzemi) un Atskaņu hronikā (zemgaļu emigrācija uz Lietuvu).…