Sociālā politika – politikas sfēra, kuras priekšmets ir iedzīvotāju visa sabiedriskā atražošanās kopumā: līdzdalība ražošanā un sadalē, materiālais un garīgais patēriņš, darba un sadzīves apstākļi, iztikas nodrošinātība darba nespējas vai trūkuma gadījumos, garīgā potenciāla atjaunošanās, iedzīvotāju veselības un ilga mūža nodrošināšana, visu sabiedriskās atražošanās komponentu stabilitāte un progress. [4, 378]
Sociāla valsts ir tāda valsts, kas uzņemas atbildību par to, lai tirgus ekonomikas apstākļos tās pilsoņi dzīvotu labklājībā.
Sociālās politikas iespējas ir cieši saistītas ar valsts ekonomisko un finansiālo situāciju. Izlemjot palielināt pabalstus, politiķiem jābūt drošiem, ka valsts tos varēs izmaksāt. Taču starp sociālo un ekonomisko politiku ir arī atgriezenisks sakars. Sociālā politika izšķiroši ietekmē darba ražīgumu, nodarbināto atdevi, ekonomiskās politikas realizēšanas intelektuālo, morālo un ekonomisko vidi.
“Tā kā sociālās grupas ir galvenie politikas subjekti, tad sociālā politika ir politikas kopumā un jebkuras politikas nozares svarīgākā sastāvdaļa. Sociālās politikas priekšmets ir sociālo grupu eksistence un tās izmaiņas, kas ietekmējams ar dažādiem sabiedriskajiem procesiem: ražošanu, sadali, migrāciju, izglītību, kultūras attīstību, veselības aprūpi un dabas aizsardzību.
Sociālā politika pēc savas ievirzes un rezultātiem var būt sabiedrības kopumā un katras konkrētas sociālās grupas pastāvēšanu saglabājoša (konservējoša), attīstoša vai arī nomācoša, pat iznīcinoša.
Centrālais sociālās politikas jautājums ir – cik lielā mērā un kādas grupas nodrošina savu eksistenci jeb, citādi izsakoties, iedzīvojas uz kādu citu un konkrēti kuru sociālo grupu rēķina, tātad ir sociāli un līdz ar to arī politiski pretinieki var arī atrodas savstarpēji vienlīdz izdevīgā sabiedrībā un objektīvi ir sociāli un politiski sabiedrotie partneri.
Galvenais sociālās politikas līdzeklis pret kādu sociālo grupu ir attiecīgās grupas piederīgo eksistences labāku vai sliktāku iespēju nodrošināšana ar viņu pašu ekonomisko darbību. Šīs iespējas var tikt politiski sekmētas, ierobežotas vai pat liegtas. Tas, ko parasti dēvē par sociālo politiku, to saprotot kā sabiedriskās palīdzības sniegšanu sociāli vājākajiem, patiesībā ir gan svarīga, bet jau otršķirīga sociālās politikas daļa, kas tiecas tikai mazināt sociālās politikas galveno procesu (sabiedriskās darba un tā produktu dalīšanas) izraisītās ciešanas sociāli vājākajām, ar savu ekonomisko pašdarbību sevi nodrošināt nespējīgām iedzīvotāju grupām. Tā nespēj pilnībā kompensēt šo cilvēku dzīves potenciāla nepilnīgu realizāciju nedz ražošanu, nedz patēriņā. Lai arī kādu apsvērumu dēļ tā tiktu veikta – humānu vai sabiedriskās drošības, vai arī abu kopā, jo tie ir savstarpēji cieši saistīti, - tā vienmēr atstāj neapmierinātu gan palīdzības saņēmējus, gan arī tos, no kuru līdzekļiem šī palīdzība tiek sniegta, un rada augsni politiskiem konfliktiem.” [1, 29]
Sociālās politikas funkcijas ir mazināt sociālo spriedzi un stabilizēt sabiedrību, tajā integrējot arī mazaizsargātās iedzīvotāju grupas. Stimulējot sabiedrības attīstību, sociālajai politikai jārisina mūžam pastāvošā pretruna starp ekonomisko efektivitāti un sociālo taisnīgumu. Reālistiska sociālā politika atzīst, ka jāuztur noteikts ekonomiskās efektivitātes līmenis, kas sociālo uzdevumu risināšanai dotu materiālos resursus, taču izceļot vienīgi ekonomisko izaugsmi, netiek ņemta vērā šā procesa ietekme uz cilvēkiem
Sociālā politika var būt pozitīva, ja tā sekmē sabiedriskās atražošanās attīstību, tā vat būt negatīva, ja pasliktina to.
Sociālā politika var būt diferencēta attiecībā pret dažādām sociālām grupām, vienu atražošanos sekmējot, citu – kavējot.[4, 378]…
