Zinātne par praktisku uzskatāma tad, ja prakses mērķi, tās jēga ir teorijas pamatprincips. Pedagoģija ir uzskatāma par praktisku zinātni, jo tās teorijas un prakses pamatā ir viens princips: izaudzināt bērnu un jaunieti par patstāvīgu un atbildīgu cilvēku.
Pašreizējo situāciju sociālajā pedagoģijā raksturo prakses attīstība, kas pamatojas valsts sociālo reformu un attīstības politikā. Sociālās pedagoģijas teorija atpaliek no prakses. Zinātnes atbilde uz straujo prakses attīstību ir sociālās pedagoģijas ienākšana augstskolās, publikācijas laikrakstos un konferenču referātu publikācijās.
Sociālā pedagoģija kā zinātne mūsdienās orientēta uz citu sociālo un humanitāro zinātņu atziņām un rezultātiem, piemēram, politiski ekonomisko valsts teoriju, sociālo politiku, socializācijas teoriju, mācību teoriju, sociālpsiholoģiju. Citu radniecīgo zinātņu atziņu integrācija sociālajai pedagoģijai ir īpaši raksturīga un varbūt ir pat tās būtība.
Termins “sociālā pedagoģija” radies Vācijā aptuveni 19.gs.vidū. Zinātnieks Kārlis Māgers (K.Mager) to darinājis kā alternatīvu terminam “kolektīvā pedagoģija”, kas bija pretstats “individuālpedagoģijai”. Savukārt Frederiks Dīstervēgs, zinātnieks – domātājs, vēlējies paplašināt savu klausītāju zināšanas izglītībā un lietojis terminu “sociāls”, runājot par prakses un teorijas vienotību, ko svarīgi izprast, apgūstot pamatizglītību. Zinātnieka izvirzītā tēze “Mācīties darot” sasaucās ar humānisma paradigmu sociālajā pedagoģijā – mācīties, radot un ticot labajam cilvēkā.
Arī F.Dīstervēgs, respektējot zinātniekus Ž.Ž. Ruso (J.J.Rousseau), J.H. Pestalociju (J.H.Pestalozzi) un vēlāk F.Frēbeli (F.Froebel), ticēja, ka cilvēki spēj attīstīties, respektēt un rūpēties viens par otru un strādāt kopējai labklājībai jēdziena “sociāls” ietvaros. …
