Vai nu mēs uztveram cilvēka mijiedarbību ar ārējo pasauli kā cīņu, pielāgošanos vai adaptāciju tai, vai tā atgādina draudzīgu, labu un patīkamu līdzās pastāvēšanu, tas ir atkarīgs no mūsu iekšējā viedokļa. Lai kā mēs spēlētu spēli ar nosaukumu “dzīve”, rezultāts būs atkarīgs no tā, cik spēcīga ir mūsu personība un pašapziņa.
Nav iespējams aprakstīt “normālu” skolēnu, tāpēc, ka nepastāv tāds attīstības modelis, kas funkcionētu “ideāli” katram. Laiku pa laikam visus var mocīt šaubas vai nemiers. Skolotājiem rodas problēmas ar skolēniem un otrādi. Skolēni dažādi pielāgojas ārējai videi, attiecībām un prasībām skolā. Agresīvo impulsu izpausmes naida, ietiepības, greizsirdības, skaudības un citā veidā bieži saistās ar bērnu grūtībām pielāgoties videi.
Mierīga peldēšana pa dzīves upi nav atkarīga ne no kādiem universāliem līdzekļiem, bet gan no kuģa (personība, pašapziņa), laika apstākļiem (mūsu apkārtējo cilvēku personības, raksturi) un navigācijas (prasmes ievērot pareizo kursu).
Pašapziņa slēpj daudzas problēmas, kas izpaužas skolā, mājās uz ielas. Latvijā darbs ar skolēnu pašapziņu sācies nesen, to var uzskatīt par jaunu sociālā pedagoga darbības virzienu tāpat kā pašu profesiju – sociālais pedagogs. Pēc autora domām cilvēkiem, sabiedrībai, skolotājiem... šķiet, ka pašapziņa ir katra individuālā īpašība, par kuru jārūpējas un jāattīsta katram pašam. Neviens cits mums tur neko nespēs un nevar palīdzēt. Tomēr tā nav, jo bērns, pusaudzis un jaunietis ir tikai savā personības veidošanas un pilnveidošanas stadijā, kad pašapziņai ir liela loma viņa pilnvērtīgā attīstībā.
Tieši caur skolu skolēni var saņemt nepieciešamo kontaktu ar apkārtējo sabiedrību, izzināt politiskās, sociālās, ekonomiskās un kultūras attīstības pamattendences. Tā skolēniem var rasties konkrēta piederības izjūta ģimenei, skolai, pilsētai, valstij un, visbeidzot, visai cilvēcei kopumā. Tas palīdz veidot katram bērnam izpratni par savu vietu dažādās lielākās un mazākās sistēmās un līdz ar to – savu pašapziņu kā mazu sistēmu, kuras centrā atrodas viņš pats. Skolēna pašapziņas spēcināšanai ir ļoti svarīgi mācīt to, kas būs patiesi nozīmīgs nākotnē. Skolēns var iegūt fundamentālu sevis apzināšanās ideju saskarsmē ar citiem cilvēkiem un lietām. Tas palīdz atbildēt uz jautājumiem: kur ir mana vieta, kas es esmu, kādas spējas un prasmes tuvākajā nākotnē man ir nepieciešams apgūt un kāpēc?
Pētījuma priekšmets: Rēzeknes Poļu vidusskolas skolotāju un skolēnu pašapziņas līmenis.
Pētījuma objekts: Rēzeknes Poļu vidusskolas skolēni un skolotāji, kuriem iespējams ir zems pašvērtējums vai saskārušies darbā ar skolēniem, kuriem ir zems pašvērtējums.
Mērķis: izpētīt pašapziņas teorētisko pamatojumu un analizēt Rēzeknes Poļu vidusskolas skolotāju un skolēnu pašvērtējuma līmeni.
Uzdevumi:
1.Izpētīt literatūru par pašapziņu, pašvērtējumu un pašvērtību;
2.Izpētīt sociālo pedagogu darba pieredzes atziņas darbā ar skolēniem, kuriem ir zems pašvērtējums;
3.Veikt anketēšanu Rēzeknes Poļu vidusskolā;
4.Analizēt iegūtos rezultātus par skolēnu un skolotāju pašvērtējuma līmeni.…
