Priekšstats par sociālo mobilitāti, kuru konceptuāli sāka pamatot krievu izcelsmes amerikāņu sociologs Pitirims Sorokins, atspoguļo indivīda īstenoto pāreju no viena sabiedrības slāņa uz citu galvenokart certiālā aspektā. Augšupejošā mobilitātē cilvēkus savu statusu un pozīciju sociālajā realitātē paaugstina, savukārt lejupejošā- pazemina. Sociālā mobilitāte ir būtiska dimensija sabiedrības vispārejā raksturojumā- tā ataino principiālās dinamikas un konservatīvā noturīguma attiecības civilizācijas vēsturiskajā virzībā.
Sākotnējā cilvēces attīstība posmā eksistē slēgtas sabiedrības. Raksturīgs piemērs ir senās Indijas kastu hierarhiskā sistēma, kurā pāreja no viena slāņa uz citu cilvēka dzīves laikā ir praktiski neiespējama. Viduslaiku Rietumeiropas sabiedrība gan pieļauj sociālās pozīcijas maiņas, tomēr tās ir visai ierobežotas, galvenokārt izpaužoties neviss sociālā konteksta nosacītā dinamikā, bet individuālo panākumu apliecinājumā. Cilvēks parasti pavada dzīvi savā „sociālajā nišā”. Šī sakartotība ir ne tikai ekonomiski un politiski nosacīta, bet arī akceptēta sabiedrības apziņā. Tomēr, pakāpeniski attīstotes kapitālisma ražošanas spēkiem, feodālisma sociālo slāņu noslēgtība kļūst par provocējošu faktoru radikālām pārmaiņām sabiedrības dzīvē. Indivīda ģimenes statusa, dzimuma, etniskās un reliģiskās piederības nosacītības lomu sociālajā karjerā arvien vairāk sāk aizstāt viņa personīgais ieguldījums, sasniegtie panākumi. Veidojas atvērtas sabiedrības situācija, kurā cilvēka dzīves ceļa sākuma punkta nosacītība arvien vairāk tiek izlīdzināta, vismaz jābūtības līmenī.…
