Šajā referātā tiks aplūkots jautājums par vērtīborientācijām un dispozīcijām, kas ir aktuālas saistībā gan ar pilsoniskās sabiedrības, gan kopienas attīstību. Tāpat ir nepieciešams pieskārties vēsturiskajam mantojumam, kas lielā mērā izskaidro gan pilsoniskās sabiedrības nepilnības, gan pamato hipotēzes par kopienu - tās (ne)iespējamību un iespējamo attīstības pakāpi.
Valsts, indivīds un sociālas izmaiņas (politiskais līmenis)
Sociālisms bankrotēja, jo nespēja iznīcināt indivīdā viņa subjektismu - apziņu, ka cilvēks tomēr ir primārāks par valsti un tam ir sava pašnoteiksme, neskatoties uz viņa atkarību no sociālajām institūcijām. Sociālā drošība apmaiņā pret absolūto lojalitāti, nespēja aizvietot individuālo vajadzību pēc pašnoteikšanās un pašrealizācijas, kas nav iedomājama fiktīvo iespēju un iluzorās brīvības apstākļos.
Valsts iekārta sāka sabrukt, jo to balstošā sabiedrība nespēja attīstīties. Valsts politikas rezultātā sabiedrība tika atomizēta - indivīds kā sociālais atoms palika vienatnē ar valsti, jo starpstruktūras, kuras līdzsvaro valstisko iejaukšanos privātajā sfērā, tika plānveidīgi iznīcinātas. Šādā stāvoklī ir atvieglota valsts sociālā kontrole pār indivīdu un sabiedrību kopumā. Taču tas nespēja apturēt sabiedrisko attiecību faktisko degradāciju, jo sociālā kontrole spēj nodrošināt tikai ārēju konformismu, ne patiesu vērtību pieņemšanu un atbilstošu rīcību, kuras motīvi rodas tieši uz vērtīborientāciju bāzes. Tāpat sabrukumu nespēja apstādināt arī iluzorās demagoģisko aparātu ruporos propagandētās "sociālisma uzvaras", ar kuru palīdzību partija centās stimulēt sabiedrību. Un, parodoksālā kārtā, režīma nomaiņa notika pamatojoties uz kādu K.Marksa atziņu, saskaņā ar kuru, prasības pēc atteikšanās no ilūzijām par savu stāvokli ("Glastnosķ") ir prasības pēc atteikšanās no tāda stāvokļa, kam nepieciešamas ilūzijas ("Perestroika"). …
