Jēdzienam “sociālā kontrole” ir vairākas nozīmes, sākot no ļoti plašiem sociālās kārtības jēdzieniem līdz ļoti specifiskām izpratnēm, kuras pamatā ir teorētiskās tradīcijas ietvars. Tomēr, lielākā izpratne uz sociālo kontroli ir saistībā ar devianci un noziedzību bet kriminoloģiskā izpratne neliedz izmantot sociālās kontroles perspektīvu plašākā lokā - gan sociālā, gan socioloģiskāmkontekstā (Deflem, 2018). Sociālā kontrole attiecas uz mehānismiem, ar kuru palīdzību cilvēki reaģē uz normām. Mehānismi atšķiras, atkarībā no gadījuma pakāpes un sabiedrības reakcijas, izmantojot formalizētus noteikumus vai konkrētus gadījumus atsevišķi. Daži sociālās kontroles mehānismi ietver, tiešu sūdzību atbildi likumpārkāpējiem ar vai bez atbalstītāju palīdzības. Šie mehānismi ietver toleranci, izvairīšanos no konfliktsituācijām vai izkļūšanu no tām, dodot pašpalīdzības atbildes un sarunas starp upuriem un likumpārkāpējiem. Citi mehānismi ietver trešo pušu aģentus, kas uzspiež strīda dalībniekiem risinājumu. Ir arī mehānismi, kur sankciju piemērotājs ir juridiska iestāde, kuras īpašais uzdevums ir piemērot sankcijas kā atrisinājumu kārtībai, vai kopienas loceklis, kuram nav juridiski saistošas sankciju noteikšanas pilnvaras (Albrecht & Ludwig-Mayerhofer, 2011).…