Sociālā kārtība nav dabiskas likumu daļa, bet gan cilvēka radīts, lolots un attīstīts kultūras blakusprodukts – „gan tās ģenēze (sociālā kārtība ir agrākās sabiedrības rīcības rezultāts), gan tās pastāvēšana konkrētā laika posmā (sociālā kārtība pastāv tikai un tiktāl, cik cilvēku darbība turpina to uzturēt) norāda uz to kā uz cilvēka veidotu produktu”.1
Sociālas interakcijas jēdziens tiek attiecinās uz tādu 2 vai vārāku indivīdu vai indivīdu grupu saskarsmi, kas divpusēji iedarbojas uz visiem saskarsmes dalībniekiem – attiecības starp saskarsmes dalībniekiem, tātad, nekad nav vienpusējas, absolūti fiziskas vai tiešas. Balstoties interakcionistu teorijā, visi indivīda uztvērumi un reakcijas uz ārējās pasaules ietekmi nepieciešami ietekmējas no iepriekšpieņemtām idejām, vērtējumiem un attieksmes. Indivīds vienmēr ir socializācijas daļa jeb pakļauts modifikācijām par tā prāta, lomu un uzvedības modeļiem, atrodoties saskarsmē ar citiem indivīdiem.2 Nav noslēpums, ka sociālā mijiedarbība nosaka ikviena indivīda socializācijas iespējas. A.de Sent–Ekziperī ir teicis, ka „saskarsme ir reālā, aktuālā garīgās dzīves pastāvēšanas forma”3, tādējādi saskarsmes ceļā cilvēce nodrošina ne tikai savu kā sugas, bet arī etnokultūras mantojuma pāreju no paaudzes paaudzē.
Saskarsmi pārsvarā tiek traktēta divējādi – gan kā socioloģiskā, gan un sociālpsiholoģiskā pieeja. Socioloģiskā pieeja norāda plašāku, bet sociālpsiholoģiskā definē šaurāku saskarsmes nozīmi. Pirmā pieeja norāda uz saskarsmi kā vienu no indivīda ar specifiskiem uzdevumiem un mērķiem izstrādātajām patstāvīgajām rīcības formām papildus darbam, izziņai un novērtējumam kā šo mērķu un uzdevumu neatņemami nepieciešamajiem komponentiem.…
