Savas dzīves garumā cilvēks pilda dažādas sociālas lomas – gan pozitīvas, gan negatīvās. Rīcības novirze no sociālajām normām, sabiedrībā pieņemtajiem standartiem ir deviance.
Deviatīvā rīcība ir rīcība, kas ir pretrunā ar sabiedrībā pieņemtajām tiesiskajām un tikumiskajām normām, noziedzīgā vai amorālā rīcība. Šādas rīcības cēlonis ir antisociālā personības attīstība, negatīvo sociālo faktoru ietekme uz personības “vājajām vietām” nelabvēlīgu sociālo situāciju ietekme, sagadīšanās.1
Deviance ir grupu process, nevis indivīda uzvedība. Tas, kas ir deviance vienai sociālai grupai, vat būt normāli citai. Normu robežas ir elastīgas un situatīvās. Jebkuru uzvedību var saprast, zinot šīs uzvedības sociālo kontekstu. Spriežot pēc aptaujām, gandrīz visus cilvēkus kādās lomās vai situācijās varētu uztvert kā deviantus. Taču socioloģi un kriminologi pie deviances pieskaita tikai sabiedriski kaitīgas parādības.2
Manuprāt, deviantā uzvedība un likumpārkāpumi ir aktuāla problēma Latvijā un pasaulē. Savā darbā es pievērsu uzmanību sekojošām deviances formām: noziedzība, narkomānija, prostitūcija, pašnāvības un alkoholisms. Es arī izpētīju, kāda ir pašreizēja situācija Latvijā saistībā ar devianto uzvedību un likumpārkāpumiem.
Katras deviances pamatcēlonis ir noteikti sociālie, ekonomiskie, politiskie un citi apstākļi. Mācība par devianci apskata, kāpēc cilvēki pārkāpj pieņemtos likumus un normas un kā sabiedrība uz to reaģē.
Devianci un likumpārkāpumus iespējams mazināt, pievēršot lielāku uzmanību deviances sociālajam kontekstam. …
