Devaince ir uzvedība, kura ir novirzīta no vispārpieņemtajiem standartiem un normām. [6; 6. – 7.]
Tradicionāli sabiedrībā pastāv uzskats, ka deviance “bremzē kopējo sabiedrisko attīstību un kavē civilizācijas progresu” [5; 138.], jo tiek pārkāptas ierastās normas. Tāds stereotips varētu būt saistīts ar noziedzību, vardarbību, alkoholismu – procesiem, kas tiešām degradē sabiedrību.
Krīzē vai pārejas posmos sabiedrība devianto parādību skaits pieaug, līdz ar to veidojas jaunas normas – deviances, kas vēlāk tiek [ieņemtas kā normālas parādības.
Termina “deviance” skaidrojums ir īss un kodolīgs, taču pats jēdziens sevī ietver kā negatīvo, tā arī pozitīvo. Deviance var būt arī pozitīva, jo tā sekmē sabiedrības vērtību un normu pilnveidošanos un nostiprina apziņu, kas ir labs un kas – slikts.
Visai nekaitīgs piemērs, manuprāt, varētu būt saistīts ar latviešiem tik raksturīgo dziedāšanu. Teiksim, ja kāds draugu pulciņš kāda saviesīga pasākuma laikā, piemēram, ģimenes svētkos, sāk lustīgi dziedāt galda dziesmas, vairums klātesošo, domājams arī kaimiņi, padomās, ka šī kompānija ir pārmērīgi lietojusi grādīgos dzērienus. Mūsdienu konservatīvā sabiedrība nemaz iedomāties nevar, ka cilvēki, īpaši jau latvieši dziedāt varētu tikai tāpēc vien, ka viņiem rodas kopības sajūta, gandarījums par dziesmas labskanību bez alkohola lietošanas. Bet pats interesantākais socioloģijā ir, ka noteiktu procesu var novērot gan no malas, gan sevi iesaistot konkrētajā procesā. Tātad, atgriežoties vēlreiz pie tās pašas dziedāšanas, ja es esmu tā dziedātāja, tad man apkārtējo nosodījums liekas pilnīgi neloģisks, taču, ja es esmu tas kaimiņš, kas naktī nevar aizmigt kaimiņu, kopības sajūtas dēļ, es noteikti būšu pirmā, kas tos brašos dziedātājus izlamās. Dziedāšana pati par sevi nav nekas slikts, taču to cilvēku dēļ, kas dziedāt sāk tikai tad, kad kājās vairs neturas, dziedāšana saviesīgos pasākumos kļūst par degradētas sabiedrības rādītāju.
…
