Sociālisma sistēma sabrūkot atstājusi milzīgas drupas, no kurām mums jāraušas ārā. Mēs ceram uz palīdzību, meklējam skaidrus orientierus, alkstam pēc droša padoma. Bet saņemam izvairīgas atbildes, dažādus viedokļus, pretrunīgas norādes un neviennozīmīgus paraugus. Mums paveras dažādi ceļi un alternatīvi risinājumi. Tas rada apmulsumu, nedrošību, neizpratni un nepacietību. Izrādās, ka pašiem jāveic izvēle, jāpieņem lēmumi un jāuzņemas atbildība. Vai tiešām pasaules gudrie nav izveidojuši vienu mācību, vienu vispārinātu, drošticamu teoriju sabiedrības izprašanai, nepārprotamu darbības programmu tās uzlabošanai? Šādu jautājumu nereti nākas dzirdēt ne tikai studentu auditorijās. Manuprāt, pār šādi formulētu jautājumu gulstas marksistiskās ideoloģijas ēna. Precīzāk, tās totalitārisma ideoloģijas ēna, kura sludināja vienīgo pareizo, “patiesi zinātnisko mācību par sabiedrību, tās likumsakarībām un nākotnes perspektīvām”. Rietumos pastāv liela viedokļu, koncepciju un teoriju dažādība – plurālistisks sabiedrības un tās attīstības skatījums. Mūsu domāšanai jāorientējas uz to, ka līdzās pastāv dažādi, nereti viens otru izslēdzoši, viedokļi, ka līdzās Rietumu sabiedrību idealizācijai un glorifikācijai pastāv asa un nesaudzīga to kritika. Veltīgi Rietumu sociālajās zinātnēs meklēt teoriju – panaceju. Tāda nav izstrādāta ne Rietumu sabiedrībām, ne mūsu – postsociālisma sabiedrībām – sabiedrībām, kurām, kā uzskata daudzi teorētiķi un politiķi, nav precedenta cilvēces vēsturē. Manuprāt, jāņem vērā, ka postsociālisma sabiedrību unikalitāte nav absolūta, tā ir relatīva. Tā ietver situācijas, stāvokļus, elementus, parādības, kuras daudzšķautnaini un vispusīgi jau atspoguļotas Rietumu teorētiskajā domā. Protams, mums pašiem jātiek skaidrībā, no kurienes mēs nākam, kur atrodamies un kurp virzāmies. Bet mums nav jāsāk no nulles punkta – varam izmantot Rietumu pieredzi un teorētisko mantojumu. Pie tam mums vienlīdz svarīgas ir gan tās teorijas (atziņas), kuras palīdz arvien dziļāk izprast un adekvāti atveidot sabiedrību, gan tās teorijas, kuras iezīmē teorētisko meklējumu un izpratņu strupceļus. Ceru, ka lekciju konspektā iekļautais materiāls palīdzēs studentiem izveidot savu viedokli par sabiedrību, tās attīstības modeļiem un perspektīvām.
1.1. Sabiedrības izpratņu daudzveidība. Termins sabiedrība (society, gesellschaft, общество) cēlies no latīņu vārda societās – kopība, savienība, sabiedrība. Vārda sakne socius atklāj saistību starp cilvēkiem: sabiedrotais, dalībnieks, biedrs. Sabiedrības jēdzienu lieto daudzas humanitārās un sociālās zinātnes, bet to vidū nav vienprātības par šī jēdziena saturu, apjomu un lietojumu.
Pastāv viedoklis, ka jēdziens “sabiedrība” pieļauj dažādas spekulācijas, jo tas ir pārāk neskaidrs, nenoteikts, izplūdis un daudznozīmīgs, ka tam nav sava atbilstoša objekta – sabiedrības kā tādas, un tāpēc to nevar lietot zinātniskos darbos un mācību literatūrā. Šāda nostāja atspoguļojas arī vārdnīcās un enciklopēdijās, kurās „sabiedrība” dažreiz netiek iekļauta skaidrojamo šķirkļu skaitā. Piemēram, 1995. gadā Kembridžā izdotajā Filosofijas enciklopēdijā, kuras galvenais redaktors ir Roberts Audi, šķirkļa “sabiedrība” nav [56]. Turpretim Oksfordā izdotajā vārdnīcā šāds šķirklis ir [58]. Lielākā daļa filozofu un sociologu savos darbos tomēr lieto sabiedrības terminu, tiesa, bieži vien nenorādot kā konkrētajā gadījumā sabiedrība tiek izprasta.
Priekšstati par sabiedrību laika gaitā ir mainījušies. Dažādi domātāji ir atšķirīgi uztvēruši un skaidrojuši tās būtību, izcelšanos un pamatnosacījumus. Sociālās attīstības agrīnajās stadijās sabiedrība kā tāda netika uztverta un apzināta. Priekšstati par sabiedrību veidojās saistībā ar dihotomiju [no gr. diche divas daļas + tomē griešana – veselā sadalīšana divās daļās] “Es – mēs”, “mēs – viņi” uztveri un apzināšanos. Tas bija ilgs un sarežģīts process, kurā radās sākumā neskaidra, bet vēlāk arvien izteiktāka apjausma par to, ka pastāv īpaša, cilvēku indivīdiem un grupām pāri stāvoša vienība, kura, piemēram, seno Austrumu cilvēku apziņā asociējas ar nomu vai pilsētvalsti.…
