Senjoru aprūpe
Veco un vientuļo cilvēku aprūpe visos laikos ir bijusi aktuāla sabiedrības problēma. Laika gaitā, sabiedrībai attīstoties, ir mainījušās prioritātes vecu un vientuļu cilvēku aprūpē. Ja agrākos gadsimtos veco cilvēku aprūpi uzņēmās ģimene, bet cilvēkiem, kuri dažādu apstākļu dēļ bija kļuvuši vientuļi, vecumdienas bija nolemtība un atkarība no apkārtējo žēlastības, tad mūsdienās veco un vientuļo cilvēku aprūpi uzņemas valsts un veic sociālā darba speciālisti, kuru vidū ir arī sociālie aprūpētāji.
Sabiedrība, īpaši Eiropā, noveco, veco cilvēku skaits strauji pieaug un veco cilvēku īpatsvars sabiedrībā palielinās. Zemais dzimstības līmenis un iedzīvotāju emigrācija Eiropā veicina sabiedrības novecošanos. Sabiedrības novecošanās tendences ir aktuālas arī Latvijā – pēc 2011. gada tautas skaitīšanas datiem, vairāk nekā piektā daļa no Latvijas iedzīvotājiem bija vecāki par 60 gadiem. [3] Demogrāfi paredz, ka līdz 2050. gadam cilvēku, kuru vecums būs virs 65 gadiem, sasniegs 37% Eiropā. Šajā grupā strauji pieaugs to cilvēku skaits, kuriem būs 80 un vairāk gadu, tātad šie cilvēki būs iekļaujami ,,ļoti vecu” cilvēku kategorijā.