Smiltene ir skaista Ziemeļvidzemes mazpilsētiņa, Vidzemes augstienes ziemeļu malā, no kuras pakalniem paveras plašs skats uz Trikātas pacēlumu un Sedas līdzenumu. Kopš seniem laikiem te krustojušies tirgotāju ceļi, kuri kalpoja ne tikai pilsētas attīstībai, bet bija viegli sasniedzami svešzemju iebrucējiem.
Smiltenes novads ietilpa latgaļu Tālavas zemē. Pēc krustnešu iekarojumiem un Tālavas sadalīšanas Smiltenes novadu ieguva Rīgas bīskaps, kura ordeņa mestrs Freiersheims 1359.gadā stāvajā Abula krastā uzcēla pili. Vēstures avotos 1427.gadā pirmo reizi pie pils pieminēta tirgotāju un amatnieku apmetne - Smiltesele, bet kopš 1523.gada tā jau dēvēta par pilsētiņu. Livonijas kara laikā Smiltenes pili un pilsētiņu divas reizes (1559. un 1560.gadā) nopostīja Ivana Bargā karaspēks. Poļu laikos Smiltene un tās apkārtne nokļuva stārosta (pilskunga) Kaspara Mlodecka rokās.
Ziemeļu kara sākumā, 1702.gada 9.augustā krievu karaspēks nodedzināja Smilteni. Pelnos pārvērta baznīcu, muižu, 19 miesta mājas, deviņas apkārtējās muižas un 204 zemnieku mājas. Pēc kara novadu galīgi izpostīja bads un mēris, izmira daudzas lauku sētas. Zviedru valdība 1708.gadā, tagadējās baznīcas vietā, uzcēla jaunu baznīcu un gādāja par Smiltenes miesta atjaunošanu.…