Slimību interpretācija un ārstēšana viduslaikos

Viduslaika periodā, pieaugot cilvēku skaitam pilsētās, pasliktinājās dzīves līmeņa apstākļi, kas deva plašu iespēju attīstīties daudzām slimībām. Cilvēka zināšanas par ārstniecību bija ierobežotas un par spīti dažādiem mēģinājumiem novērst slimību izplatīšanos, cilvēkiem nebija pieejama adekvāta veselības aprūpe, kā rezultātā daudzi mira mokošā nāvē. Antibiotikas, kas šajā laikā būtu glābušas tūkstošu cilvēku dzīvības, vēl nebija atklātas, cilvēkiem tās kļuva pieejamas tikai ap 19.gs.[8]
Viduslaiku cilvēki ne vienmēr spēja redzēt atšķirību starp to, kas ir īsts un kas – cilvēka iedomas jeb māņticība. Baznīcas dogmas un cilvēka priekšstati par pasauli bija noteicošie apstākļi attieksmē pret ārstēšanu. Dziļā ticība Dievam un liktenim bieži vien ietekmēja cilvēka nostāju pret savu personīgo veselību.[9] Valdīja uzskats, ka viss, kas nāk no Dieva ir daļa no lielāka plāna, ka visam notiekošajam ir savs iemesls, kaut arī bieži vien tas bija ārpus cilvēka saprašanas spējām. Bailes un māņi spēlēja noteicošu lomu. Kā, piemēram, katoļu baznīca uzskatīja, ka slimība ir Dieva sods pret cilvēkiem par grēcīgu uzvešanos. Tā vietā, lai cilvēks meklētu palīdzību pie ārsta, viņi centās atpirkt grēkus un gūt Dieva labvēlību caur lūgšanām, meditāciju un svētceļojumiem ar cerību, ka slimība atkāpsies.
Taču neskatoties uz kristīgās baznīcas aizspriedumiem, attīstījās gan tautas medicīna, gan tradicionālā medicīna.…