Slēpošanas sports ieņem vienu no vadošajām vietām, jo mūsu valsts lielākajā daļā ir sniegiem bagātas ziemas. Ar distanču slēpošanu var nodarboties jebkurš un visu mūžu, jo tas neprasa speciālas celtnes un dārgu inventāru. Slodzi ir iespējams variēt, ņemot vērā veselības stāvokli un organisma sagatavotību.
Slēpes tiek iedalītas četrās grupās, atsevišķu grupu un veidu slēpes atšķiras ar svaru un gabarītiem. Slēpes iedala:
• Sporta slēpes (distanču slēpošanas, slaloma, milzu slaloma, nobrauciena un lēkšanas slēpes). Tās domātas sportistiem, kuri regulāri trenējas un piedalās sacensībās. Šīs slēpes izmanto jau sagatavotās trasēs.
• Tūrisma slēpes (apvidus un kalnu tūrisma). Tās ir visizplatītākās, jo var pārvietoties gan līdzenā, gan šķēršļotā apvidū. Tūrisma slēpes ir platākas, īsākas un smagākas nekā distanču slēpes. Kalnu tūrisma slēpēm ir metāla apmales un koka slīdvirsma.
• Bērnu slēpes. Tās iedala pirmsskolas un skolas vecuma bērnu slēpēs. Tās galvenokārt atšķiras pēc garuma un saitēm.
• Mednieku slēpes. Tās izmanto mednieki, mežā strādnieki un ziemeļu iedzīvotāji, kam jāpārvietojas pa dziļu sniegu. Šīs slēpes ir platas un īsas.
Slēpošanas sports ir vismasveidīgākais sporta veids mūsu valstī, ar kuru nodarbojas visvairāk fizkultūriešu. Tajā ietilpst: distanču slēpošana, biatlons, lēkšana no tramplīna, divcīņa, kalnu slēpošana un frīstails (skat 1.zīmējumu).
Slēpošanas vēsture
Vārds “slēpes” ir cēlies no slāvu valodas. Pirmo reizi vēsturiskajos dokumentos parādījās 12. gs. 15.-16. gs. vairākkārt ir parādījies hronikās. Zinātnieki domā, ka apmēram no tā laika šis vārds ir iegājis krievu valodā. Par slēpošanas sporta dzimteni tiek uzskatīta Norvēģija, kur 1767. gadā notika pirmās sacensības slēpošanā, bet 1888. gadā norvēģis Fritjofs Nansens ar slēpēm šķērsoja Grenlandi. Tomēr arī Zviedrijas vēsturē 1521. gads ir iegājis kā “slēpju gads”, jo šajā gadā notika sacelšanās pret dāņu kundzību. Lai sasniegtu ienaidnieku ieņemto apvidu un iedvesmotu sacelšanās dalībniekus, tās vadītājs, nākamais Zviedrijas karalis Gustavs I Vāsa, vienatnē noslēpoja 89 kilometrus. Tagad Zviedrijā katru gadu notiek Vāsas slēpojums, kurā ikviens var piedalīties. Zviedrijā ir atrastas, iespējams, visvecākās slēpes pasaulē, to vecums ir 4000 gadu. Tagad “apavi, kas domāti pārvietoties pa sniegu” ir Zviedrijas slēpošanas muzeja vērtīgi eksponāti. Ir arī citas Skandināvijā atrastas apmēram tikpat vecas slēpes. Tas liecina par to, ka tik sen cilvēki jau ir pazinuši slēpošanu.
Dažos attēlos akmens un bronzas laikmetā, kas atrasti Norvēģijā, Zviedrijā, Somijā parādītas figūras uz slēpēm, visdrīzāk tie ir mednieki. Līdzīgi attēli atrasti arī Krievijā un Baltās jūras apkaimē. Bieži senas slēpes tiek atrastas vikingu dzīves vietās, tas ļauj uzzināt, kādus modeļus ir izmantojuši senči.
Slēpju garums dažkārt bijis trīs metri. Vietā, kur kāja tiek iestiprināta slēpē, zem zoles piesita ādas gabalu ar kažoku. Tā nebija slikta ideja, ja tā (protams, nedaudz radoši apstrādāta) tika izmantota līdz pat plastikas ērai.
Dažreiz viena slēpe bija garāka nekā otra. Veidoja arī kombinācijas: īso slēpi, ar kuru atspērās, apsita ar kažoku, bet garā bez kažoka bija domāta slīdēšanai. Tomēr parasti slēpes bija vienādas. Tika izmantota tikai viena kārts, jo visās teikās šis vārds ir minēts vienskaitlī.
Kādā leģendā stāstīts, ka divi norvēģi – Skevla un Skervalda Skrukka 1206. gadā veica vairākus kilometrus garu pārgājienu ar slēpēm. Viņi paņēma rokās divgadīgu karaļa dēlu Hokonu Hokonssonu un ar slēpēm aizveda viņu uz drošu vietu, lai puisēns netiktu karaļa ienaidnieka rokās. Viņi bija izvēlēti no karaļa slēpotāju biedrības un skaitījās labākie šīs mākslas meistari visā Norvēģijā.
…
