1. Nepieciešamās aizstāvēšanās institūta normatīvais regulējums un jēdziens
Nepieciešamās aizstāvēšanās ( inculpata tutela ) institūts ir nostiprinās Krimināllikuma 29. pantā Nepieciešamā aizstāvēšanās :’’(1) Nepieciešamā aizstāvēšanās ir darbība, kas izdarīta, aizsargājot valsts vai sabiedrības intereses, savas vai citas personas tiesības, kā arī personu pret uzbrukumu vai uzbrukuma draudiem tādā veidā, ka uzbrucējam tiek radīts kaitējums. Kriminālatbildība par šo darbību iestājas, ja pārkāptas nepieciešamās aizstāvēšanās robežas.
(2) Par nepieciešamās aizstāvēšanās robežu pārkāpšanu atzīstama acīmredzama aizsardzības nesamērība ar uzbrukuma raksturu un bīstamību, kā rezultātā uzbrucējam tiek radīts kaitējums, kas nav bijis nepieciešams, lai novērstu vai atvairītu uzbrukumu.
(3) Kaitējuma radīšana uzbrucējam aiz neuzmanības, atvairot uzbrukumu, nav krimināli sodāma.
(4) Personai ir tiesības uz nepieciešamo aizstāvēšanos neatkarīgi no iespējām izvairīties no uzbrukuma vai griezties pēc palīdzības pie citām personām.”1
Lai sekmētu sabiedrības aktīvu un derīgu darbību valsts un sabiedrības interesēs, kas izpaužas kā pretdarbība pret šo interešu apdraudējumiem, krimināltiesības paredz nepieciešamās aizstāvēšanās institūtu. Nepieciešamā aizstāvēšanās kā apstāklis, kas izslēdz kriminālatbildību, ir viena no garantijām, kas nodrošina personai iespēju realizēt savas tiesības sevis vai citu aizstāvēšanai. Ar šādu aizstāvēšanos saskaņā ar likumu saprot darbību, kas izdarīta, aizsargājot valsts vai sabiedrības intereses, savas vai citas personas tiesības, kā arī personu pret uzbrukumu vai uzbrukuma draudiem tādā veidā, ka uzbrucējam tiek radīts kaitējums. Šo darbību, lai kaut arī pēc ārējām pazīmēm (objektīvās puses) tā atbilst Krimināllikumā paredzētajam noziedzīgam nodarījumam, atzīst par sabiedrībai derīgu rīcību, jo faktiski tā ir vērsta pret tāda veida nodarījumu, kuru novērst vai pārtraukt ir sabiedrības interesēs.2 …