Ar vārdkopu izglītības alternatīvās teorijas apzīmē vairāku tādu personību devumu pedagoģijā, kuru raksturo kā oriģinālu, vispār nozīmīgu Eiropas un pat Pasaules līmenī un kopveselu, resp., kuram ir kopumā pabeigts teorētiskais pamats un tam atbilstoša vispāratzīta paša autora organizēta prakse un atbilstošas publikācijas. Par tādām izcilām personībām vispirms uzskata Rūdolfu Šteineru, Mariju Montesori, Frīdrihu Frēbelu, Georgu Keršenšteineru.
Visas alternatīvās teorijas ir zināmā mērā konvencionālas un atklāj vienas personas pedagoģisko uzskatu sistēmu. Šie uzskati dibināti tādās tradīcijās, kuras pašam ir tuvas, un tādēļ tomēr nav pilnīgi oriģināli.
Visu alternatīvu autoriem bērns ir dievišķa radība.
Katras alternatīvās teorijas veselumu pauž autora izvēlētais cilvēktēls vai bērna tēls, kas savā dziļākajā būtībā ir stabils integrāls veidojums.
Pakāpeniski izglītības alternatīvajām teorijām pievēršas arvien vairāk pedagogu un citu interesentu un arī atklāj to dziļākus slāņus.
Astoņdesmito gadu beigās deviņdesmito gadu sākumā šādu alternatīvu skaits bija jau ap piecpadsmit. Alternatīvā teorija ir zināmā mērā konvencionāla, t.i. , dibināta uz tās autoru patvaļīgiem pieņēmumiem.
Georgs Keršenšteiners principu kopveselai sistēmai pievērš sevišķi lielu uzmanību, uzskatot, ka vispirms šī kopveselā principu sistēma apraksta un nodrošina kopveselu pieeju cilvēka audzināšanā.
Marija Montesori uzrāda tikai trīs pamatprincipus, tie atspoguļo tikai daļu no audzināšanas kopveseluma.
Ar Rūdolfa Šteinera antropozofisko pedagoģiju kā parasti arī šis jautājums ir sarežģīts – šo vārdu viņš lieto maz, bet būtiski atšķirīgu ideju viņam ir daudz.
Vienmēr būs pietiekami daudz cilvēku, kuri pievērsīsies okultajam un arī valdorfpedagoģijas pamatidejām. Un ir ļoti nožēlojami, ja šo pievēršanos skaidro ar kaut kādiem trūkumiem cilvēkā. Šajā sakarā var runāt tikai par cilvēku tipiem, alternatīvām, izvēles skaidrojumu un pamatojumu.
…