Ievads
Darba tēma – skolotāja un skolēna saskarsmes problēmas mācību procesā tika izvēlēta, jo pedagoģiskā prakse liecina: ja nav labu attiecību starp skolotāju un skolēnu, tad parasti izglītība nevainagojas ar pozitīviem rezultātiem. Skolotāja un skolēna savstarpējo attiecību problēmas sāk saasināties laikposmā, starp sākumskolu un pamatskolu. Tieši šajā laikā skolēni izsakās, ka daudzi skolotāji nepazīst un nesaprot savus skolēnus, neinteresējas par viņu garīgo pasauli, rūpēm un pārdzīvojumiem, neņem vērā skolēna vecumu un intereses. Negatīva loma šajās attiecībās ir skolotāju nesavaldībai, tam, ka viņi neuzticas skolēniem, audzināšanas metodēm, pārliecībai, ka it viss, ko dara skolotājs, ir pareizi, tam, ka nevēlas atzīt savas kļūdas, kā arī, viena skolēna pārlieka slavēšanai un citu noniecināšanai un pazemošanai.
Savukārt skolotāji kā faktorus, kas traucē normālām savstarpējām attiecībām, min skolēnu nedisciplinētību, nevēlēšanos mācīties ar pilnu atdevi, vecāku nepietiekamu palīdzību. Tas viss rada nelabvēlīgu fonu skolas dzīvei un ir par iemeslu asām pedagoģiskām situācijām, disharmonijai un pat konfliktiem (2, 27).
Ir skolotāji, kuri redzot bērna kļūdas, neveiksmes, neievēro tās, cenšas skolēnu atbalstīt, uzmundrināt un iedrošināt. Ir arī tādi skolotāji, kuri šādos gadījumos kliedz, pazemo skolēnu, cenšas demonstrēt visai klasei viņa negatīvās īpašības pat tad, ja tas ir neētiski un nepedagoģiski. Šie skolotāji ir pārliecināti, ka rīkojas pareizi. Ļoti negatīvi, pat iznīcinoši, šāda rīcība iedarbojas uz sekmēs vājākiem skolēniem, atpalicējiem. Šajos skolēnos tiek iznīcināta ticība saviem spēkiem, vēlēšanās mācīties, apmeklēt skolu.
Skolēnu simpātijas pieder tiem skolotājiem, kuri māca veiksmīgi mācīties, dod vajadzīgas un interesantas zināšanas, palīdz veidot un uzturēt attiecības ar skolas un klases biedriem. Skolēni augstu vērtē skolotāja prasīgumu, centienus iemācīt atpalicējus strādāt tāpat kā zināšanās spēcīgākos skolēnus, prasmi nepazemot skolēnus aizrādot, pamācot, neaizskarot skolēna pašcieņu. Sociālā, kulturālā, pedagoģiskā noslēgtība, tāpat izstumtais klasē, skolā, ģimenē, patstāvīgas grūtības mācībās, nesekmība – visi šie faktori izraisa neatgriezeniskas izmaiņas cilvēka psihē, atstāj pēdas viņa turpmākajā dzīvē (2, 28).
Veiktais pētījums tiek balstīts uz Frīdmaņa, Kuprijenko, Omārova, Pisarenko V., Pisarenko I., Svences un Valtnera teorijām.
Pētījuma priekšmets: saskarsme.
Pētījuma objekts: mācību process.
Mērķis: izpētīt skolotāja un skolēna saskarsmes veidus un analizēt problēmas.
Uzdevumi: 1) izpētīt pedagoģiska un psiholoģiska rakstura literatūru par pētāmo problēmu;
2) analizēt skolotāja un skolēna saskarsmes veidus;
3) veikt anketēšanu Rūjienas vidusskolas 10. klasē par skolotāja un skolēna saskarsmes problēmām;
4) analizēt iegūtos rezultātus par skolotāja un skolēna saskarsmes problēmām.
Hipotēze: Ja starp skolotāju un skolēnu ir saskarsmes problēmas, tad:
1) mācību procesam nav pozitīvu rezultātu.
Pētnieciskās metodes:
1)literatūras izpēte un analīze;
2)anketēšana;
3)matemātiskās datu apstrādes metodes.
Pētījuma bāze: Rūjienas vidusskola.
Darba struktūra: darbs sastāv no 4 nodaļām ar apakšnodaļām, no 6 attēliem un 1 tabulas, no 6 literatūras avotiem un 1 pielikuma.…
