Skolotāja tēls latviešu literatūras prozas darbos 19.gs. un 20.gs. vidū

Skolotājs – pedagogs, izglītības darbinieks ar speciālo pedagoģisko izglītību, kurš veic pedagoģisko darbu kādā izglītības iestādē vai licencētā privātpraksē, māca, palīdz apgūt zināšanas, vada mācību procesu. Skolotājs ir arī cilvēks, no kā mācās, apgūst dzīves pieredzi, zināšanas.
Audzināšanas likumsakarības, principus un metodes izstrādā pedagoģijas zinātne, bet dzīvē tos realizē skolotājs. Viņš lielā mērā ietekmē jaunās paaudzes vērtīborientācijas, intereses, motīvus, ētiskos un estētiskos ideālus, latviskas pašapziņas veidošanos, gribasspēku ieceru realizēšanā. [10,185]
Skolotāja tēls latviešu daiļliteratūrā ir bieži pieminēts, jo visa pagasta dzīve ritēja ap skolu. Skolotājs vienmēr ir parādīts uz audzēkņu fona, jo skolēnu attieksme parāda, kā bērni skolotāju uztver. Var būt ļoti labs skolotājs kā cilvēks un ļoti labs skolotājs kā skolotājs un cilvēks kopā. Pedagogam jābūt stingram un laipnam vienlaicīgi, jo tad skolēni viņu mīlēs un cienīs vairāk nekā, ja skolotājs būs laipns un atļaus darīt visu, kas ienāk prātā. Tad skolotājs būs kājslauķa vietā, bet, ja skolotājs būs tikai stingrs un bargs, tad aiz muguras tiks lamāts un pelts, bet visus uzdotos darbus skolēni veiks tikai tādēļ, ka tie ir vajadzīgi skolotājam. Mūsdienās skolotājam ir jāmainās līdzi laikam, jābūt labā un jaunā nesējam audzēkņiem, bet, paskatoties mūsdienu skolā, ieraugām visai bēdīgu ainu, jo blakus mūsdienīgam skolotājam ieraugām arī tādu, kas nespēj mainīties līdzi laikam. …