Šobrīd skola vairs nav un nedrīkst būt tā tradicionālā, mierīgā vieta jeb vide, kāda tā bijusi gadu simtiem. Mūsdienās informācijas apjoms un mācību apjoms pieaug neiedomājamā ātrumā, jo tehnoloģijas attīstās un piedāvā vienkāršus, ātrus un lētus veidus, kā nepieciešamo informāciju vajadzīgajā brīdī atrast. Šādas straujās izmaiņas mūsdienu pasaulē, jauni atklājumi zinātnē, tehnoloģiju attīstība rada tik specīgu iespaidu, ka skola nevar palikt malā. Laika gaitā ir mainījušies arī bērni, proti, kļuvuši aktīvāki, runīgāki, straujāki un šķiet, ka pat attīstās ātrāk. Lai varētu sagatavot jauno paaudzi dzīvei un sekmīgai darbībai mūsdienu un nākotnes sabiedrībā, skolai jāiet līdzi laikam, jāpieņem jaunie izaicinājumi, jāizmanto jaunās iespējas un jākļūst par vietu, kurā mācās visi – gan skolēni, gan paši skolotāji, jo audzināšanas process taču ir skolēna un skolotāja mijiedarbība.1
Skolotājiem laiku laikos bijusi nozīmīga vieta sabiedrības hierarhijā, jo viņu ricībā bija studiju gados iegūtās zināšanas un pieejami informācijas avoti. Skolotāja darbs bija un ir saistīts ar nepārtrauktu mācīšanos, jo, lai profesionāli mācītu skolēnus skolotājam jāmāk interesantā un interaktīvā veidā pasniegt mācību vielu. Skolotāja darbs saistīts arī ar spēju un vēlmi augt un attīstīties kopā ar katru skolēnu, katru jauno paaudzi, sabiedrību, laikmetu.
Jēdzienam ‘skolotājs’ mēdz būt vairākas nozīmes. Ar šo terminu apzīmē cilvēku, kurš ieguvis atbilstošu izglītību un strādā skolā, mācot bērnus. Bet tas var būt arī cilvēks, kurš ar savu attieksmi, pozitīvajām emocijām, radošu garu, sirds un dzīves gudrību atstāj paliekošas sekas gan bērna un jaunieša, gan arī jau pieaugušā cilvēka dzīvē un dvēselē. Ir gadījumi, kad vārdu Skolotājs raksta ar lielo burtu, un vislabāk būtu tad, ja lielākā daļa mūsu Latvijas skolās strādājošo pedagogu būtu Skolotāji ar lielo burtu. …