“Ir 2081. gads, un visi beidzot ir vienlīdzīgi. Viņi nav vienlīdzīgi tikai Dieva un likuma priekšā, visādi citādi viņi tādi ir. Neviens nav gudrāks par citiem. Neviens neizskatās labāk par pārējiem. Džordžam, kura intelekts ir krietni virs vidējā, ausī ir mazs metāla uztvērējs. Ar likumu ir noteikts, ka viņam tas ir jāvalkā visu laiku. Uztvērējs ir noregulēts uz valdības raidītāja viļņa. Apmēram pēc katrām 20 sekundēm raidītājs atskaņo īpašu troksni, lai atturētu tādus cilvēkus kā Džordžs izvairīties no negodīgām priekšrocībām, ko viņiem sniedz labāk attīstītās smadzenes.”
K. Vonnegūts
Mūsdienu pedagoģijas zinātnes un prakses raksturīga īpatnība ir pievēršanās audzēkņa personībai, tieksme atklāt un attīstīt viņa intereses, spējas. Tāpēc diezgan aktuāla kļūst problēmu virkne, kas saistīta ar apdāvinātu un talantīgu bērnu diagnosticēšanu un mācīšanu. Pēdējos gados apdāvinātības problēmas izraisa lielu interesi arī Latvijā. Psiholoģi, pedagogi, vecāki, kuri rūpējas par apdāvinātu bērnu attīstību, apvienojās asociācijās, pēta mācīšanas, audzināšanas, sociālās adaptācijas un citas problēmas, izstrādā mācību formas, programmas, bet tomēr apdāvinātības psiholoģisko izpēti un apdāvinātu bērnu mācīšanas un audzināšanas psiholoģiski pedagoģisko jautājumu izstrādi mūsu valstī nodarbojas ļoti maz.
Ārzemju zinātnieki aktīvi darbojas šajā virzienā un ir ieguvuši bagātu pieredzi. Iepazīšanās ar dažādu valstu apdāvināto bērnu mācīšanas sistēmām ļauj atzīmēt, ka apdāvinātības attīstība ir atkarīga no, pirmkārt, mērķtiecīgas pedagoģiskās iedarbības, otrkārt, no mācību procesa, kas bremzē tādu bērnu attīstību un viņu potenciāla pilnīgai atklāšanai nepieciešama mācību programmu un metožu sociālās modifikācijas, kas atbilstu viņu psiholoģiskajām īpatnībām, t.i., apdāvināto bērnu programmu efektivitāte ir atkarīga no to atbilstības šīs bērnu kategorijas prasībām un iespējām, un tieši no radošās atmosfēras un aktīvas darbības klasē atkarīgs vai spēs veidoties apdāvināts cilvēks.
…