Skolēnu radošo spēju izkopšana sākumskolā

Ar nožēlu jāatzīst, ka bērna apdāvinātības problēmas mūsu izglītības sistēmā līdz šim tika pētītas gaužām maz. [2,29] Par šo tēmu arī V. Zelmenis ir izteicies savā grāmatā „Īss pedagoģijas kurss”: „Vēl nesenā pagātnē padomju skolai bija raksturīga nivelēšanas tendence – skolotājs ar visiem skolēniem strādāja frontāli, maz izmantojot diferencēto un individuālo pieeju. Vairoties no augsta nesekmības procenta, īpaša vērība tika veltīta atpalikušajiem skolēniem. Rezultātā dažkārt novārtā palika talantīgie audzēkņi, ar izteiktām speciālām spējām un interesēm. Tāpēc jaunā tautas izglītības koncepcija prasa vairāk uzmanības pievērst tieši šiem audzēkņiem: dot viņiem papilduzdevumus patstāvīgajam darbam, ieteikt literatūru, iesaistīt ārpusklases darbā, gatavot olimpiādēm.” [9,27]
Tātad, lai attīstītu radošās spējas skolēnam nonākam pie šādām atziņām:
darbā ar apdāvinātiem bērniem programmās ir jāiekļauj tādi materiāli, ar kuriem iepazīšanās parasti nav iekļauta standarttipa mācību procesā;
tādām programmām ir jāatbalsta pamatīga iedziļināšanās problēmā;
mācību procesa realizācijai jābūt saskaņā ar bērnu izziņas interesēm, bet nevis stingri jāseko iepriekš saplānotam grafikam;
mācību darbībā jāakcentē sarežģīti darbības veidi, īpaši, ja tie prasa abstraktās domāšanas izmantošanu;
tām ir jābūt īpaši labilām attiecībā uz izmantotajiem materiāliem, izmantoto laiku un resursiem;
programmās ir jābūt izvirzītām augstām prasībām bērnu patstāvībai un mērķtiecībai dažādu problēmu risinājumos;
programmām ir jāparedz plašas iespējas līderības spēju attīstībai un to demonstrēšanai;
programmām ir jāorientējas uz bērnu spējām analizēt savu un citu cilvēku uzvedību, spējām izprast savas un citu jūtas un pārdzīvojumus;
programmām ir jāparedz efektīvi priekšnoteikumi, kas orientēti uz mācību bāzes paplašināšanu un valodas prasmju attīstību.…