Sabiedrība noteic, ko mācīt topošajai paaudzei un kā mācīt, kādas personības īpašības veidot. Taču arī pati sabiedrība nepaliek nemainīga, tā nepārtraukti attīstās un tāpēc izvirza aizvien jaunas prasības audzināšanai, izglītošanai un mācībām. Skolēni, kuri tagad ir uzsākuši mācības 1. klasē, sabiedrības dzīves darbībā iekļausies pēc 10 – 15 gadiem. Bet tad jau pati sabiedrība būs kļuvusi citādāka.
Mūsdienās liela loma tiek piešķirta cilvēkam un viņa kā indivīda eksistencei sabiedrībā. Cilvēka spēju integrēties sabiedrībā nosaka viss viņa personības īpašību kopums, pie kura veidošanās svarīga vieta ierādāma skolai. Skolā veidojas bērna dzīvē pirmā komunikācijas pieredze kolektīvā, kas ir saistīta ne vairs tikai ar rotaļu darbību, kā pirmsskolas vecumā, bet ar mācību darbu, kas pēc savas sarežģītības un organizētības pakāpes ieņem krietni augstāku pakāpi. Tas, kā skolēns iekļaujas kolektīvā jau pirmajos skolas gados, lielā mērā nosaka viņa tālāko attīstību, viņa veiksmes un neveiksmes mācību procesā. Svarīga vieta ir skolēna prasmei ieiet kolektīvā kā personībai, integrēties, nezaudējot savas personības būtiskās iezīmes. Šo prasmi nevar iemācīt par to runājot, bet gan izvēloties atbilstošu mācību saturu un organizējot darbu tā, lai mācību procesā skolēns apgūtu šīs prasmes.
Šodienas situācija un sabiedriskās vajadzības izvirza uzdevumu sagatavot skolēnus tā, lai katrs no viņiem varētu attīstīt savas individuālās spējas. Audzināšanas un vispārizglītojošie uzdevumi tiek realizēti vienlaikus ar praktisko iemaņu un prasmju apguvi. Savukārt, dažos no Sākumskolas mācību priekšmetu vadlīniju projektā minētajiem mācību priekšmetu mācīšanas pamatojuma argumentiem ir teikts: "Visiem mācību priekšmetiem sākumskolā ir īpaša nozīme, jo katrs no tiem veicina skolēnu personības attīstību. Mācīšana nodrošina izziņas procesa attīstību, starpkultūru sapratni un sadarbību sociālajā un ekonomiskajā dzīvē pasaules integrācijas procesā” [44].
Personiski - orientētās izglītības paradigmas kontekstā vērtēšanas problēma mācību -audzināšanas procesā iegūst jaunas formas un jaunu saturu. Plaša vērtēšanas fenomena izplatība skolas mācību - audzinošā procesā kļuva par iemeslu tam, ka skolēnu mācību darbības rezultātu un pašvērtēšanas vērtēšana pēdējo gadu laikā izdalījās patstāvīgs virziens.
Mācību un audzināšanas procesā liela nozīme ir vērtēšanai. Vērtēšana rada skolēnam vai skolotājam nepieciešamību saņemt informāciju par to, vai skolēna zināšanu un prasmju līmenis ir atbilstošs mācību programmā uzrādītajam. Vērtēšanas darbības mērķis ir skolēna sekmju kontrole un adekvāta pašvērtējuma veidošana.
Manuprāt, mūsdienu skolai ir jārisina problēma, kas saistīta ar skolēna kā radošas personības veidošanu. Viens no svarīgākajiem šīs problēmas aspektiem, ar kuru būtu jāstrādā, ir skolēnu domāšans attīstīšana un pilnveidošana mācību procesā.
‘’Galvenās domāšanas formas ir analīze un sintēze. Analītiski sintētiskā darbība realizējas visās citās domāšanas operācijās - salīdzināšanā, vispārināšanā, abstrahēšanā, klasificēšanā, konkretizēšanā’’ [3, 67].…
