Atceroties sevi pusaudžu vecumā, prātā nāk domas par to, ko es darīju, lai pilnveidotu sevi, kā kļūt skaistākai, kā patikt vienaudžiem, kā kļūt gudrākai, kā gūt panākumus. Ir pagājuši gadi, un, strādājot skolā ar pusaudžiem, redzu, ka viņus nomāc tā pati doma, proti, kā kļūt skaistam, gudram, kā pierādīt sevi, kā patikt vienaudžiem. Gan toreiz, gan tagad pusaudži tic visam, ko par viņiem saka, aizmirstot, kas ir patiesībā. Viņi netic paši sev, neciena sevi un savu viedokli. Pusaudži nespēj pacelt savu panīkušo pašapziņu, kā rezultātā samierinās ar atšķirīgo. Daudzi draudzējas ar tiem, kuri pret viņiem ir izturējušies slikti, vai pret kuriem viņi ir izturējušies slikti. Bieži vecāki vai skolotāji izlemj viņu nākotni. Jāteic – visai nožēlojama aina. Taču cilvēki, kuri, neskatoties uz šķēršļiem, izvirza un sasniedz savus mērķus, piepilda sapņus, veiksmīgi veido karjeru, nav problēmas arī attiecībās. Vai tā ir veiksme vai liktenis, vai tomēr sev un savām spējām? Manuprāt, ja cilvēks, vienalga kādā vecumā, neticēs sev, viņam pietrūks pašpārliecības, lai sasniegtu savus mērķus, aizstāvētu savus uzskatus un piepildītu savus sapņus.
Būt pusaudzim ir sarežģīti. Tas ir laiks, kad ar vienu kāju esi bērnībā, bet ar otru jau pieaugušo pasaulē. Sajūta ir nedroša, nepievilcīga, pusaudzis jūtas nepiederošs. Un apkārt ir ļoti daudzi faktori, kuri diktē, kādam tev vajadzētu būt, kā izskatīties, kā rīkoties – vecāki, skolotāji, draugi, žurnāli, televīzijas programmas, interneta resursi utt. Pusaudzis ir apjukumā, jūtas nelaimīgi un vīlies, kas nereti noved līdz depresijai, nelabvēlīgām attiecībām un pat pašnāvībai.
Nostiprinot pašapziņu, ir iespējams uzlabot savu dzīvi, gūt pārliecību, ka spēj tikt galā ar jebkuru situāciju.
Pašapziņa rada pašcieņu, ko neviens mums nevar atņemt.
Ievērojot problēmas būtību, noformulējas tēma: „Skolēna pašapziņas celšana sociālo zinību mācīšanas procesā”.
Pētījuma objekts: „Skolēnu pašapziņas celšanas nozīme mācīšanas procesā”.…