Mācību procesa centrā ir skolēns un skolotājs. Pareizi plānojot un organizējot mācību procesu, regulējot skolēnu darbību un konstatējot šīs darbības norisi, jāņem vērā skolēnu vecumposmu īpatnības un attīstības līmenis. Nepieciešams arī iepazīties ar katra skolēna attieksmi pret mācībām, mācīšanās motivāciju.
Svarīgi noskaidrot, skolēnu spējas un to iesaistīšanu radošajā darbā, kā arī kāpēc skolēns grib vai negrib, viņam patīk vai nepatīk iet skolā, mācīties. Tas palīdz nodrošināt mācību procesa efektivitāti, izvirzītās sistēmas produktivitāti.
Kā norāda didaktiķi, skolēnu mācīšanās panākumi lielā mērā atkarīgi no viņu attieksmes pret mācībām, no viņu mācīšanās motivācijas.
Ja mēs negribam, ka skola jau no pirmās dienas kļūst bērnam par slogu, mums jārūpējas, lai mācīšanās būtu motivēta, lai motīvi nebūtu jāmeklē ārpus mācīšanās procesa.
Lai noskaidrotu mūsu skolas skolēnu attieksmi pret mācībām un kas viņus motivē mācīties, savā darbā izmantošu šādas pedagoģiskās pētniecības metodes:
Anketēšanu
Pārrunas
Literatūras analīzi
“ Pedagogs praktiķis nevar analizēt sava darba rezultātus, panākumus un trūkumus, nebalstoties uz pedagoģijas zinātniskās pētīšanas metodēm.
Tās nepieciešamas ikvienam pedagogam, lai izzinātu savas darbības objektu, procesu un rezultātus, lai izpētītu savu kolēģu pieredzi un pareizi to novērotu “ ( 1.,5).
“ Motivācija kā psiholoģiska parādība ir saistīta ar bērna aktivitātes jeb pašdarbības principu” ( 2., 87.).
Audzinot un mācot skolēnus dosim nevis visu gatavu, bet radināsim tos meklēt vajadzīgās atziņas pašiem, radināsim tos pie patstāvības. Tāpēc skolēniem ir vajadzīga motivācija , kas rosinātu viņus iekļauties aktivitātēs. Ļ.Vigotskis ir teicis, ka tas ir tāpēc vajadzīgs un nepieciešams, jo tikai paša bērna aktivitāte var sekmēt viņa attīstību.
Motivācija ir mehānisms, kas rosina bērnu aktīvi darboties. Skolēnu motivācija ir sarežģīts psiholoģisks process. Zinot motivācijas psiholoģiskos raksturojumus un izpausmes veidus, var konstruktīvi palīdzēt skolēnam viņa attīstības gaitā. …
