Par motīvu psiholoģijā uzskata cilvēka darbību un rīcību risinošo cēloni. Motīvi var būt arī par cēloni mērķa nospraušanai. Dažreiz viens un tas pats motīvs atkarībā no apstākļiem var izpausties dažādās darbībās un mērķos.
„Motīvs ir iekšējs, rosinošs faktors vai apstāklis, pamudinošs iemesls, kas izraisa noteiktu personas rīcību, būdams pamatā darbībai, rīcībai, kura vērsta uz noteikta mērķa sasniegšanu.” [7; 105]
Motīvi veidojas arī mācību procesā. To veidošanās lielā mērā atkarīga no mācību satura metodēm (izziņas, intereses, garīgā darba procesā gūtais gandarījums, prieks par paveikto u.c.). Vienai un tai pašai mācību darbībai var būt atšķirīga nozīme dažādu skolēnu izpratnē. Tas arī vispārīgā veidā nosaka viņu mācīšanās motivāciju.
„Motivācija ir motīvu kopums, kas rosina un pamato skolēna darbību, rīcību, uzvedību, attieksmes; vajadzības, intereses u. c., kas ir pamatā cilvēka darbībai, rīcībai, uzvedībai, attieksmēm. Motivācija veidojas dažādu faktoru ietekmē: audzināšana, skolotāju, klasesbiedru un vienaudžu attieksmes, sekmes, mācību procesa un paša darbības rezultāti u. tml.” [7; 105]
Mācību motivācijas īpatnība ir tāda, ka tā ir gan mācību mērķis, gan līdzeklis.
„Mācīšanās motīvi un mērķi tuvinās. Motīvi pamatojas izziņas vajadzībā, interesē par pašu mācīšanās procesu un gandarījumā par prasmi mācīties, interesē par mācību priekšmetu. Tie mēdz būt saistīti ar turpmāko mācīšanos un gaidāmo profesiju. Motīvi stabilizējas, ir raksturīgi procesa un rezultāta motīvi. Stabilitāti nodrošina prasme mācīties un tās apzināta attīstīšana.” [10; 200-201]
Mācības vienmēr ir polimotivētas. Darbojas gan iekšējie, gan ārējie motīvi, kas ir savijušies un pat reizēm saplūduši. Pie iekšējiem motīviem pieder tādi motīvi kā pašattīstība, darbība kopā ar citiem un citu labā, jaunā un nepazīstamā izziņa. …