Par sabiedrību runājot, mēs parasti domājam kādas noteiktas vietas iedzīvotāju kopumu, ko saista sava teritorija, tās valstiskums, kopēja vēsture un tradīcijas. Tomēr, mūsdienās arvien biežāk sabiedrība arī vienas valsts robežās sastāv no dažādām atšķirīgām grupām. Dažas no tām ir vēsturiski saistītas ar šo teritoriju, dažām ir tā pati reliģiskā piederība un tās mantojušas līdzīgu kultūru, bet citas, nē. Atšķirīga var būt šo grupu dzimtā valoda un citas pazīmes. Bieži vien vienīgais kopīgais ir tas, ka šie cilvēki tāpat kā mēs dzīvo šajā valstī, dod savu ieguldījumu tās ekonomikā un saista savu bērnu nākotni ar šo valsti.
Mēs dzīvojam pasaulē, kas arvien vairāk kļūst multikulturāla jeb daudzkulturāla.
Ar daudzkultūru mēs saprotam tādu vidi, kurā sastopas vairākas etniskās grupas, reliģiskās konfesijas u.c. atšķirīgas grupas, kas dzīvo vienā teritorijā, ikdienā bieži kontaktē, nonāk noteiktās ekonomiskās un personiskās attiecībās viena ar otru.
Mums jāatzīst, ka šodienas īstenībā arvien biežāk nonākam ciešos kontaktos ar citas etniskās piederības cilvēkiem, dažkārt izjūtam nedrošību, bailes un bažas, dažreiz dusmas un neizpratni par citādo viņos. Mums var likties, ka cilvēkiem no citas etniskās grupas nevajadzētu traucēt mūsu dzīves ierasto kārtību ar savu iejaukšanos. Mums viņi liekas citādi un sveši. Mēs baidāmies pazaudēt paši sevi, savas “saknes”, savu savdabību, pielāgojoties viņiem. Dažkārt mēs sakām, ka zaudējam savu latviskumu un nemaz neaizdomājamies, ko ar to saprotam, ko saprotam ar etnisko piederību.
Etniskā piederība drīzāk ir socioloģisks nekā bioloģisks jēdziens. Etniskā piederība ir vairāk saistīta ar kādas kopienas kultūras tradīcijām, valodu, vēsturi, senčiem un kopīgu mitoloģiju vai tautas tradīcijām, noteiktu apģērba un mājas sadzīves kultūru utt. nekā ģenētisko mantojumu.
Viens no mūsu laiku ievērojamākajiem sociologiem E. Gidenss uzskata, ka etniskās atšķirības nav iedzimtas, tās tiek iegūtas socializācijas procesā, tās ieaudzina. [67., 221.]…
