Ģimene ir svarīgākā sabiedrības sastāvdaļa. Tieši ģimenē bērns apjauš, vai ir mīlēts, vai viņš tiek pieņemts tāds, kāds viņš ir. Mājas atmosfēra nosaka to, cik bērns ir laimīgs, drošs un stabils, kā veidojas viņa attiecības ar citiem cilvēkiem. Ģimenē bērns veidojas par sociālu indivīdu un personību. Šeit viņš cer uz sapratni un atbalstu, gaida emocionālo siltumu, ir pārliecināts, ka būs “savējais”. Ģimene ir tā vide, kurā bērns apgūst cilvēciskās saskarsmes pieredzi un iemācās apmierināt savas cilvēciskās vajadzības. Bērna personības attīstība būs optimāla, ja vecāki būs kompetenti bērna audzināšanas un izglītošanas jautājumos, tādēļ ļoti svarīgi izpētīt ģimenes audzināšanas noteikumus, vecāku attieksmi pret bērniem, mātes un tēva līdzdalību pedagoģiskajā darbībā ģimenē, ar kādām problēmām saskaras bērni un vecāki ģimenē. Bērna personības veidošanā piedalās gan pats bērns, gan ārējie apstākļi, gan vecāki; personības veidošanās process norisinās dažādās darbības sfērās. Veicot pētījumus par ģimenes audzināšanas un izglītošanas iespējām, jāizmanto dažādas metodes, piemēram, literatūras izpēti un analīzi, novērošanu, pārrunas, anketēšanu. Bērnu autore S. Omārova uzskata, ka socializācija vienā ģimenē atšķiras no socializācijas citās ģimenēs. Socializācijas norisi lielā mērā ietekmē bērna ģimenes apstākļi, ieskaitot vecāku nodarbošanos, ģimenes materiālo stāvokli, vecāku izglītības līmeni.
Kempbels D. Ross savā grāmatā “Kā patiesi mīlēt bērnu” vienkārši un skaidri parāda mūsu bērnu garīgās vajadzības. Viņš uzskata, ka pamats stiprām saitēm ar bērnu ir nesavtīga mīlestība. Tikai tāda mīlestība var nodrošināt bērna spēju vispusīgu un pilnvērtīgi attīstību, pasargāt bērnu no tādām izjūtām kā bailes, pavainojums, nedrošība. Mīlestība pret bērnu ne tikai ietekmē mazā cilvēka personību, bet arī spēj pārveidot un pilnīgot pieaugušā cilvēka personību, bagātinot viņa garīgo pasauli.
…