Skolas pedagoģijas aspekti dažādās pedagoģijas un psiholoģijas teorijās

Problēma par vērtību ieaudzināšanu bērnos savu aktualitāti nezaudē nekad. Katram cilvēkam, kurš ir piedzimis un sāk dzīvi šajā pasaulē, no jauna ir jāmāca dzīves patiesās vērtības. „Tikumiskie spriedumi nav iedzimti, pie tiem cilvēki nonāk pakāpeniski pieredzes ceļā”, šo atziņu izteicis J. Herbarts 18. gs. beigās.[1;156]
Vai nevajag padomāt, ka bērniem varētu apnikt redzēt vienmēr vienu un to pašu cilvēku savā priekšā? No tā skolotājam jācenšas izvairīties. Viņam vajag mainīties kopā ar skolēniem. Viņi ir tā labākais palīgs pašaudzināšanas procesā. Dažiem skolotājiem tas padodas apbrīnojami viegli. Mīlestības pilnā aprūpēšana pirmajos septiņos gados notiek tiešā fiziskā tuvumā. Nākamajā septiņgadē, klases audzinātāja laikā, tai jākļūst garīgai, tai jāizpaužas veselīgi, kopīgos pārdzīvojumos, kopīgos priekos un ciešanās.[8;95] Tāpēc es uzskatu, ka skolotājs ir galvenais bērna izglītību sasniegšanā, protams, ja bērns ņem pretī, ko skolotājs viņam dod. Protams, ir bērni, kuri nemāk novērtēt skolotāju pūles. Skolā skolotājam ir jābūt tam, kuram bērni var uzticēties.
Cilvēkam ir dabiska vajadzība izzināt pasauli un sevi tajā, tādēļ pedagoģiskais process skolā var balstīties uz to. Taču skolas pedagoģiskā procesa mākslīgais raksturs, ko nosaka tā būtība- ar ārējiem līdzekļiem bagātināt skolēna darbību, lai veicinātu viņa attīstību. Skolotājs mācot var palīdzēt skolēnam izveidot viņa pieredzē pamatus radošai darbībai.[2;9] …