Latvijas tautas izglītības vispārīgos principus noteica 1919. gadā izdotais un 1934. gadā pilnīgi pārstrādātais Likums par tautas izglītību. Mācības iestādēm ar to bija uzdots nevien gādāt par jaunatnes fizisko , intelektuālo , aistētisko un tikumīgo izglītību, bet to arī audzināt sabiedriskā krietnībā, darbā un tēvzemes mīlestībā, tautu šķiru saprašanās garā.
Atzīstot, ka vislabākā vieta bērnu audzināšanai ir ģimene tika iekārtotas arī audzināšanās palīg iestādes: bērnu dienas patversmes un bērnu dārzi. Šīs iestādies bija paredzētas bērniem līdz 7 gadu vecuma. 8 gadu vecumā bērnam bija jāiet pamatskolā. Obligātā sešgadīgā pamatskola ( ieskaitot viengadīgo pirmskolu vai vienu mājapmācības gadu- septiņgadība) bija likta visas tālākās vispārējās vai speciālās izglītības pamatā. Kursu beigušie jaunieši varēja iestāties izglītības turpināšanai vai nu ģimnāzijā, vai speciālā vidusskolā, vai kādā zemāka tipa arodskolā. Panākt stāvokli, kad visi bērni pabeigtu sešgadīgo pamatskolu gan uzreiz nebija izdevies. Taču katrs gads radīja sava veida uzlabojumus. 1939. gada pavasarī sestajās klasēs bija 41% no 1. klases skolēnu skaita.
Piecgadīgās ģimnāzijas, vai speciālās vidusskolas( tehnikumi, komercskolas, lauksaimniecības vidusskolas) absolventiem bija iespēja mācīties universitātē ar 11 fakultātēm, vai Jelgavas lauksaimniecības akadēmijā.
Anormālo bērnu mācībai un audzināšanai bija iekātotas īpatnējās skolas, audzināšanas kolonijas un patversmes. Garīgās attīstības ziņā atpalikušie bērni varēja mācīties palīgskolās; nedisciplinētiem bērniem bija iekārtotas sevišķas grūti audzināmo skolas un audzināšanas iestādes. Speciālas skolas bija arī kurlmēmiem un neredzīgiem bērniem.
Par skolotāju sagatavošanu pamatskolām gādāja četri skolotāju institūti (Jelgavā, Rēzeknē, Cēsīs un Daugavpilī) ar sešgadīgu kursu. …
