Tādi termini, kā „šķīrējtiesa” un „arbitrāža”, „šķīrējtiesnesis” un „arbitrs” latviešu valodā tiek lietoti kā sinonīmi. Tomēr Civillikumā, Civilprocesa likumā, kā arī citos Latvijas Republikas normatīvajos aktos visbiežāk gan tiek lietots jēdziens „šķīrējtiesa”, kas nozīmē, ka pamatotāka būtu tieši šī jēdziena lietošana ikdienā.
Latviešu - angļu - latviešu „Juridisko terminu vārdnīcā” jēdzieni „šķīrējtiesa” un „arbitrāža” abi tulkoti kā „arbitration”.1 Pats jēdziens „šķīrējtiesa” gan ir radies no franču vārda „arbitrage”.2 Vārds „arbitrāža” visbiežāk tiek attiecināts uz starptautisko tiesību subjektiem. Bieži vien „arbitrāža” kā starptautisks termins, kas ir līdzīgs gan franču, gan angļu valodā, vienkārši netiek tulkots.
Latvijas pastāvīgi darbojošos šķīrējtiesu reglamentos uzsvērts, ka šķīrējtiesa ir nevalstiska institūcija, kas darbojas pastāvīgi un izveidota, lai nodrošinātu šķīrējtiesai pakļauto strīdu izšķiršanu.3
Šķīrējtiesa ir privāttiesiskā kārtībā izveidots orgāns, kas uz pušu vienošanās pamata izskata tam nodotos strīdus. Šķīrējtiesu var izveidot konkrēta strīda izšķiršanai vai arī šķīrējtiesa var darboties pastāvīgi. Šķīrējtiesa kā nevalstisks, sabiedrisks veidojums ir alternatīva valsts izveidotajām tiesām un šķīrējtiesas nav valsts tiesu sistēmas sastāvdaļa. Pasaulē arvien populārāka kļūst šķīrējtiesu izmantošana civiltiesisko strīdu izšķiršanā, jo šķīrējtiesas process, salīdzinot ar procesuālo kārtību valsts tiesā, ir vienkāršāks un ātrāks. Šķīrējtiesas Latvijā tiek veidotas kopš 1999. gada un patlaban Latvijā tādu ir 127.
Ar jēdzienu „šķīrējtiesa” jāsaprot jebkura „šķīrējtiesa” neatkarīgi no tā, vai tā tiek speciāli izveidota konkrēta strīda izšķiršanai, vai ir pastāvīgi darbojošās šķīrējtiesa. Latvijas Civilprocesa likuma 486.panta 1.daļa paredz, ka šķīrējtiesu var izveidot konkrēta strīda izšķiršanai, kā arī tā var darboties pastāvīgi. Šķīrējtiesas, pirmkārt, var iedalīt pēc to izveidošanas, tas ir, šķīrējtiesa vienam gadījumam (izolētā šķīrējtiesa) un pastāvīgi darbojošās (institucionālās) šķīrējtiesas. Šādu šķīrējtiesas iedalījumu paredz arī Latvijas likumdošana, respektīvi, Civilprocesa likuma 486.panta 1.daļa.
Tuvāk apskatot šķīrējtiesas jēdzienu, būtu jānošķir šķīrējtiesas institūts publiskajās tiesībās no šķīrējtiesas privāttiesībās. Šī darba ietvaros pētīta šķīrējtiesa privāttiesību disciplīnā. Kaut gan vēsturiski šķīrējtiesa gan senajā Romā, gan Grieķijā, kā arī tālākā valstu attīstībā bija pazīstama, kā starptautisku konfliktu miermīlīgas noregulēšanas forma kā alternatīva to noregulēšanai ar kara palīdzību, paralēli sāka veidoties arī šķīrējtiesa, kuru personas izmantoja savu privāto strīdu risināšanai.
Viens no pasaulē visbiežāk lietojamajiem šķīrējtiesas jēdziena definējumiem ir - strīda nodošana pusei nepiederošai (trešajai) personai, ko izvēlējušās strīdā iesaistītās puses, kuras vienojušās, ka pēc pierādījumu pārbaudīšanas, kurā abām pusēm ir iespēja piedalīties, tās izpildīs šķīrējtiesas nolēmumu. Arī daudzos citos literatūras avotos tiek uzsvērts, ka šķīrējtiesa ir strīda nodošana vienai vai vairākām pie pusēm nepiederošām personām.
Ar šķīrējtiesu (arbitrāžu) saprot tiesu, ko izvēlējušās puses starp viņām pastāvoša strīda izšķiršanai. Šķīrējtiesas īpatnība ir tā, ka tās sastāvu, lietojamās procesuālās un materiālās normas izvēlas pašas strīdā iesaistītās puses.1 Puses var noteikt, ka strīda izšķiršanai starp pusēm ir piemērojams kā Latvijas, tā arī citu valstu rakstītās un nerakstītās materiālo tiesību normas, precedenti, starptautiskās normas vai paražas. Strīda izšķiršanai piemērojamās materiālo tiesību normas, nosaka Civilprocesa likuma 489.pants. Pants nostiprina pušu gribas autonomijas principu. Ar gribas autonomijas principu saprot, pamatlīgumam zaudējot spēku, gan šķīrējtiesas līgums, gan šķīrējtiesas atruna paliek spēkā.…
