Šķidruma kustība upju gultnēs

Upes gultnei plānā, garenprofilā (att. 1) un šķērsprofilos (att. 2) ir vairākas raksturīgas iezīmes. Upes plānā veido līkumus (meandrus). Tas saistīts ar ūdens plūsmas iekšējās struktūras īpatnībām, proti, bez mikrovirpuļiem un ātrumu pulsācijām, plūsmām (vai to daļām) piemīt vītņveida raksturs, t.i. bez virzes pamatkustības gultnes ass virzienā ir arī šķērscirkulācijas. Upes līkumā ūdens plūsma virsējos slāņos ir vērsta ieslīpi pret izliekto krastu, bet pie dibena ieslīpi uz izliekto krastu. Līdz ar to ieliektais krasts tiek izskalots un tā piekājē veidojas padziļinājums – iedzelme. Iedzelmes ir izstieptas un nevietojas līdztekus ieliektajam krastam. Sanešus, kas tiek izskaloti ieliektajā krastā straume transportē uz leju un izgulsnē pretējā krastā malasēru veidā. Vietā, kur straume pāriet no līkuma, kas vērsts uz vienu pusi, līkumā, kas vērsts uz pretējo pusi, šķērscirkulācijas pārtrūkst un notiek pastiprināta sanešu izgulsnēšanās. Šeit veidojas sēklis, ko sauc par šķērsni. Šķērsnis novietojas ieslīpi upei; no tā arī clies nosaukums. Uz šķēršņiem ūdens dziļums ir ievērojami mazāks, kā iedzelmēs. Attēlojot upes gultnes dibenu garenprofilā gārākā upes posmā iegūst zāģa zobiem līdzīgu līniju, kurā virsotnes atbilst šķēršņiem, bet ielejas – iedzelmēs.…