Skautisms savu šūpuli kāra 1909. gadā Anglijā, kad lords Roberts Beiden-Pauels izdeva grāmatu “Skautisms zēniem”. Īsā laikā grāmata un grāmatā aprakstītās idejas izplatījās pa visu pasauli, un skautisms kļuva par pasaules kustību ar savu jaunatnes audzināšanas metodi – metodi, kas papildina mājas un skolas audzināšanu.
Latvijā skautisms ienāca 1917. gadā no Krievijas, kur ar šo ideju latviešu zēni bija iepazinušies bēgļu gaitās. Sākuma gados skautisms Latvijā sekoja angļu tradīcijām, bet laika tecējumā Latvijas Skautu centrālā organizācija (LSCO) izveidojās par ļoti nacionālu un patriotisku organizāciju ar savu pārbaudījumu programmu. Programmā blakus praktiskām mākām bija iekļautas arī teorētiskās zināšanas par Latvijas vēsturi, ģeogrāfiju, literatūru, kā arī skautu likumi un solījums “Būt uzticīgam Dievam un Latvijai”.
1940. gadā padomju okupācijas vara Latvijā aizliedza skautu organizācijai darboties, un to darīja arī vācu okupācijas vara savas valdības laikā.
1945. gada vasarā daudzi latvieši nonāca Rietumvācijas bēgļu nometnēs, kur tika izveidotas veselas latviešu pilsētiņas ar savām pašvaldībām, skolām un sabiedriskajām organizācijām. Starp tām bija arī Latviešu skautu kustība (LSkK).
Jau 1945. gada jūlijā Latviešu nacionālā komiteja pēc skautu latviskās darbības novērošanas konstatēja, ka trimdas jaunatne jāpulcina tikai vienā jaunatnes organizācijā, par vispiemērotāko atrodot skautus un gaidas. Par Latviešu skautu priekšnieku (Lsp) apstiprināja prof. Edgaru Dunsdorfu. Īsā laikā latviešu skauti Vācijā izveidojās visās trīs rietumu valstu okupācijas zonās, arī Dānijā, Zviedrijā un Beļģijā.
…
