Ievads
Valoda ir sabiedriska parādība. Radusies tajā tālajā laikā, kad, apvienojušies kopīgai praktiskai darbībai, pirmatnējie cilvēki izjuta vajadzību viens otram kaut ko pateikt, valoda attīstījās reizē ar sabiedrības attīstību.
Lai izteiktu savas domas un saprastu citu izteiktās domas, katrs cilvēks izmanto dzimto valodu. Var sacīt, ka valoda ir vispārīga, bet runa- valodas individuāla izpausme. Tāpēc runa ir nabadzīgāka nekā valoda, bet tajā pašā laikā arī bagātāka.
Bērna runas attīstība ir dzimtās valodas apguves process, process, kurā bērns apgūst prasmes izmantot valodu kā apkārtējās pasaules izziņas līdzekli, tas ir cilvēces uzkrātās pieredzes apguves process, kurā valoda kļūst par sevis iepazīšanas un pašregulācijas līdzekli, cilvēku saskarsmes un mijiedarbības līdzekli. ( Ļubļinska, 1979, 255 )
Pirmsskolas izglītības iestāde ir pirmā pakāpe mūsu tautas izglītības sistēmā, un tāpēc tā uzdevumi jaunās paaudzes audzināšanā saistīti ar visiem tautas izglītības uzdevumiem: audzināt apzinīgus, gan fiziskajam, gan garīgajam darbam piemērotus cilvēkus, kuri būtu spējīgi darboties zinātnē, kultūrā, sabiedriskajā dzīvē. Izglītotu cilvēku audzināšana ietver sevī arī dzimtās valodas bagātību apgūšanu. Tādēļ viens no galvenajiem pedagogu uzdevumiem ir pareizas runas, valodas attīstīšana bērniem.
Pirmsskolas skolotājs savā darbā cenšas arvien vairāk izmantot tādas pedagoģiskās metodes, kuras bērniem ļauj vairāk domāt, eksperimentēt, lai nesniegtu uzreiz gatavas zināšanas. Rotaļnodarbības un spēles papildina cita citu, kuras vijas cauri visiem nodarbību veidiem un palīdzēs bērniem rotaļājoties attīstīt valodu un sekmīgi sagatavoties lasīt un rakstīt prasmes apguvei. ( Ideju krātuve pirmsskolai, 5 )
Pedagoģiskā pieredze liecina, ka runas attīstības aizkavēšanās un runas traucējumi atsaucas uz bērna psihisko attīstību. Aizkavējusies runa rada traucējumus dažādos psihiskos procesos ( atmiņā, uzmanībā un domāšanā u.c.) un negatīvi ietekmē bērna raksturu un uzvedību. Tie ietekmē arī skaņu analīzes un sintēzes procesus.
Maldīgs ir priekšstats, ka bērnam pēc piecu gadu vecuma viss nokārtosies pats no sevis, bet līdz piecu gadu vecumam var neizrunāt kādu skaņu vai šļupstēt. Tam pievēršama uzmanība daudz agrāk, jo pēc piecu gadu vecuma var nekas nemainīties.
„ Mēs esam atbildīgi par tiem, ko pieradinām,” teicis Antuāns de Sent- Ekziperī. Cik gan ļoti mums, kas diendienā strādājam un kontaktējamies ar bērniem, der atcerēties šos vārdus. ( Psiholoģija ģimenei un skolai, 01/ 2006)
Darba autore piesaka tēmu- Skaņu izrunas traucējumi un to korekcija pirmsskolas vecumā
Pētījuma objekts
Skolotāja darbība.
Pētījuma priekšmets
Skaņu izrunas uzlabošanās.
Mērķis
Teorētiski izzināt dažādu autoru atziņas un praktiski vērtēt skaņu izrunas traucējumu novēršanas iespējas vingrinājumos, galda spēlēs
Hipotēze
Bērnu skaņu izruna pilnveidosies, ja skolotājs:
zinās bērnu runas attīstības likumsakarības
analizēs bērnu skaņu izrunas īpatnības
izmantos vingrinājumus, galda spēles konkrētu traucējumu novēršanai, aktīvi iesaistot bērnu minētajās aktivitātēs
Uzdevumi.
1. Izzināt dažādu autoru atziņas par skaņas būtību, tās nozīmi valodā, skaņu diferencēšanas fonētiskajā sistēmā
2. Raksturot bērnu runas pilnveidi kā svarīgu pirmsskolas mācību programmas uzdevumu
3. Analizēt vidējā pirmsskolas vecuma bērnu attīstības likumsakarības problēmas skatījumā
4. Veikt pedagoģisko pētījumu par skaņu izrunas traucējumu novēršanas iespējām vingrinājumos, galda spēlēs.
…
