Sabiedrība, tās locekļu viedokļa, paradumu, vispārējo procesu izpēte nav vienkāršs uzdevums. Tam pamats meklējams jau cilvēku atšķirīgajā jēdzieniskajā uztverē, valodas daudznozīmībā, emocionalitātē utt. Visos cilvēku nenoturīgajos, mainīgajos raksturojumos. Piemēram, kultūras sfēra kā tāda sociologam ir īpaši sarežģīts pētījumu objekts. Tajā ļoti mazu daļu pazīmju iespējams izpētīt kvantitatīvi, piekārtot kaut kādus skaitliskus analogus utt. Kultūrā bieži vien gala produkts vien ir pilnīgi netverams, nemateriāls. Tas ir pārdzīvojums. Rezultātā šis izpētes objekts grūti pakļaujas jebkādai sistematizēšanai, skaitliskai interpretācijai utt. Tomēr sociologi ir centušies pārvarēt jebkādas grūtības un pētniecības procesa pilnvērtīgu rezultātu veicināšanai attīstījuši dažādu mērījumu līmeņu jeb skalu pielietošanu. Savos mērījumos viņi darbojas ar skaitliskām izteiksmēm, precīzāk, empīriskās pasaules procesus, dažādus sociālos rādītājus viņi mēģina pēc iespējas pārvērst skaitliskos raksturojumos (kodēšanas rezultātā). Mērījums, saskaņā ar V.A.Jadovu, ir procedūra, ar kuras palīdzību mērāmais objekts tiek salīdzināts ar kaut kādu etalonu un tiek izteikts skaitliskā izteiksmē noteiktā mērogā jeb skalā.1 Rezultātā tiek iegūts skaitlisks mērāmā objekta aspektu modelis, kurš gan nav precīzs analogs, bet gan tikai aptuvena, nosacīta izteiksme. Kvantitatīvo un kvalitatīvo attiecību atspoguļojums šādā sociālā mērījumā devis tam arī apzīmējumu – kvalimetrisks mērījums. …