Man nepatīk arī tas, ka mūsdienās skaistumu vērtē pēc modes tendencēm. Kāpēc cilvēki ir aizmirsuši tik vienkāršu un senu patiesību, ka, pirmkārt, skaistums rodās pašā cilvēkā, viņa domās, un tikai pēc tam tas izpaužās uz ārpusi. Bet redzot, kas notiek mūsdienu pasaulē (un notiek vistīrākās cūcības), var saprast, ka mūsdienu cilvēkos nekā skaista vairs nav palicis, jo tadad skaistums tiek uztverts apmēram tā: kādai ļoti pazīstamai mūzikas vai kino zvaigznei ir ar silikonu pildītas lūpas, kas tiek uzskatīts par skaistuma paraugu un entās sievietes dodās uz “skaistuma” saloniem, lai arī būtu tik pat “skaistas”. Mūsdienās skaistā izpratni diktē mārketinga lēmumi (cilvēka ārēja skaistuma izpratne).
Es apbrīnoju tos cilvēkus, kuri ir spējīgi radīt patiesu skaistumu mūsdienu cūcīgajā pasaulē. Lasot manus uzskatus un spriedumus par skaisto var uzdot jautājumu, kā var zināt, kurš cilvēks tad ir skaists savā būtībā un kurš ne. Protams mēs nevaram to zināt, jo nav uz pasaules tāda indikatora, kas mums pateiktu, kāds cilvēks ir pēc savas būtības. Bet tāda nu ir mana izpratne.
Es skaisto uztveru un izprotu kā cilvēciskās attiecības, kur valda savstarpēja cieņa, uzticēšanās un mīlestība, jo, ja cilvēkā viss tas ir, tad rodas tādas izjūtas, kad nepar ko citu, kā tikai par skaisto nav iespējams domāt un runāt. Cilvēks meklē mierinājumu un drošību iekšējā tuvumā svētītās, vienīgi kulturālam cilvēkam pieejamās attiecībās, kuras pastāv par spīti mūsdienu postam.
Skaistais pasaulē sākas ar dabu. Par dabu es teikšu to, ka tas ir kāds vienreizējs skaistums, kuru ie vēlēšanās baudīt bez jebkādas domāšanas. …