3.1. Neiroleptiķi
Pie neiroleptiksiem līdzekļiem pieder vielas ar trankvilizējošo darbību un antipsihotiskām īpašībām. Neiroleptiskei līdzekļi samazina motoro aktivitāti un skeleta muskuļu tonusu, jo tie kavē retikulāro formāciju un galvas smadzeņu kustību centrus realizēt kontroli pār muguras smadzeņu darbību. Neiroleptiskie līdzekļi spēj aputurēt vemšanu, jo tie nomāc vemšanas centru, bloķējot trigerzonas hemioreceptorus iegarenajās smadzenēs, caur kuriem tiek stimulēts šis centrs.
Neiroleptiskei līdzekļi pastiprina narkozes, miega un pretsāpju līdzekļu darbību. Daži neiroleptiskie līdzekļi ietekmē veģetatīvās nervu sistēmas funkcijas, tāpēc to lietošanas laikā var pazemināties arteriālais asinsspiediens, mainīties iekšējo orgānu gludās muskulatūras tonuss un dziedzeru sekrēcija [5.].
Neiroleptiķi iedalās divās leilās grupās: Tipiskie jeb klasiskie neiroleptiķi (fenotiazīnu atvasinājumi kā hlorpromazīns, levomeprmazīns, flufenazīns, neuleptils; Butirofenonu atvasinājumi kā haloperidols, droperidols; Tioksantēnu atvasinājumi kā hlorprotiksēns, fluanksols; Benzamīdi kā sulpirīds) un atipiskie neiroleptiķi (Klonazepīns; Risperidons; Olanzapīns; Sertindols; Kvetiapīns; Amisulprīds; Ziprasidons; Aripiprazols) [4.].
Tipiskais neiroleptiķis- Butirofenonu atvasinājumi. Psihisko slimību ārstēšanā galvenokārt izmanto haloperidolu, kuram piemīt izteiktas antipsihotiskas, trankvilizējošas un pretvemšanas īpašības. Tas ir viens no spēcīgākajiem mūsdienu neiroleptiskajiem līdzekļiem. Haloperidols neizraisa miegainību, depresiju, apātju, tieši otrādi- tam ir stimulējoša iedarbība. To var lietot arī alkohola delīrija kupēšanai. …
