Ievads
Spēles nozīme bernu audzinašanā aplūkota daudzas pedagogiskās sistēmas agrāk un tagad. Lielākā daļa pedagogu novērtē spēli kā nopietnu un ļoti vajadzīgu bērnu darbībā.
“Spēle, pēc Elkoņina domām, tā irc bernu praktiskās darbibas pasaulē, kura apmierina ne tikai fiziskās, bet arī garīgās vajadzības. Kopējie pārdzivojumi spēlē apvienobērnus, veicina viņu savstarpēji kontaktus. “ (10:53)
Attīstības processā spēle pakāpeniski pilnveidojas , tās formas sekojoši nomaina cits citu. Sākuma no vienkāršām manipulācijām ar priekšmetiem, pec tam rodas elementāra konstrukīva spele.
Pareizi organizēta spēle pozitīvi ietēkme bērna personības īpašības, veicina kolektīva organizēšanos. Kolektīva saliedēšana audzina bērnos draudzības jūtas un biedriskumu.
Pirmsskolas perīodā visizdevīgu attīstošo formu iegāst sižeta – lomu rotaļa, pēc D.B Elkoņina domām, dod iespēju darbībai, kurā berni izvēlas piaugušo cilvēku lomas un vispārinātā formā speciāli radītos apstakļos attēlo pieagušo darbību un savstārpējās attiecības.
Šados apstākļos raksturīgi izmanto dažādus spēles priekšmetus, kas aizstāj darbošanos ar patiesiem priekšmetiem . (10 ; 148)
Bērnu kontaktēšanās spēles sītuācijās veicina bērnu rakstura pilnveidošanos. Spēles laikā bērns mācās domāt, strādāt, paplašinās viņa redze/loks.
Kontāktējoties savā starpā bērni nemaināmi attīstās un pilveidojas.
Pētījuma mērķis : Atklāt cēloņus, kas ietekmē savstarpējās attiecības un izmaiņas kontaktos pirmsskolas bērniem spēles sitūācijās.…