Puisis 14 gadus vecs mācās 8. klasē, pilnībā atsakās iet uz skolu. Mammu un savu audžutēvu neklausa un ir sācis melot. Vairākas reizes bēdzis no mājām, tikai ar varu atvests atpakaļ. Naktīs mēdz slepus izlavīties ārā ( pat pa logu izlecot!), lai dotos izklaidēs ar draugiem, kuri ir krietni vecāki par viņu. Kompānijās lieto alkoholu un smēķē, uzvedās izaicinoši, bieži iesaistās kautiņos.
Attiecības ar mammu un audžutēvu ārēji izskatās pietiekami normālas. Pati mamma savu dēlu raksturo ļoti labi, jo ikdienā viņš labprāt sarunājoties un pat saprotot savu uzvedību, vēlas mainīties. Puisis ir iejūtīgs un laipns pret apkārtējiem. Tieši šādi viņu raksturo arī skolotāji un klasesbiedri, vienīgā pretenzija no skolotāju puses ir par to, ka puisis neapmeklē skolu. Jāpiemin, ka ilgu laiku viņa mamma par kavējumiem neko nezināja, jo dēls katru rītu ir izgājis no mājām, lai dotos uz skolu, bet acīmredzot viņš turp nav nonācis! Intensīvi neapmeklēja skolu apmēram pusgadu! Arī pirms tam skolotāji ir sūdzējušies par kavētām stundām, tomēr īpaši nevienu tas nav uztraucis, jo sekmes kaut arī pasliktinājās, tomēr nebija kritiskas. Audžutēvs centās būt stingrs attiecībā pret dēlu, bet ikreiz atdurās pret pretestību- Tu neesi man īstais tēvs! Īstais tēvs ir bijis toksikomāns un miris mēnesi pirms dēla piedzimšanas. Māte ar savu jauno vīru dzīvo kopā divus gadus, turklāt vīrs ir piecus gadus jaunāks par sievu.
Krasas izmaiņas zēna uzvedībā vērojamas, kopš laika, kad māte apprecējās. Zēna uzvedība kļuva nekontrolējama, kad atklājās viņa meli par skolas kavējumiem, viņš izrādīja klaju nepatiku pret mācībām un acīmredzamu nepatiku pret audžutēvu. Audžutēva fiziskie draudi arī neko nedeva.
…