Ļaujoties savai interpretācijai par kādu no Dalī darbiem, autore izvēlas „Angelus”, (1932) saprotot, ka tēli nāk no Žana Milē darba.
„Angelus” uzrunā kombinācijas dēļ, kurā savienoti lūgšanās galvu noliekušie iepretim mehāniskajam. Autore cilvēku atveidos saredz vienkāršu ģērbtu pāro - sievu, mājsaimnieci un tās vīru. Iespējams, tie ir Dalī vecāki, uz ko, interpretējot, liek domāt tukšums vīra ķermenī – tās ir sāpes par strīdu ar dēlu, un raizes par neiegūto izglītību. Tikmēr šķietami neskarta ir sieviete (māte) – pāragra nāve to pasargājusi.
Cilvēku aprises ir priekšplānā, bet tajā pat laikā tumšuma, ēnainuma dēļ tās ir kā noliktas paralēli fonam, tam, kas notiek uz spilgtā, zilā klāja. Tā ir laikmeta aina – tehniskuma pārākums. Uz tuksnešainas klints uzķērusies mašīna tieši norāda uz pārgalvību, tehniskā varu un neprognozējamām sekām iepretim ikdienas mieram, tradīcijām, ģimenei un pateicībai. Nedabiski konstruēta (iespaids no mehanizācijas) ir arī vīrieša kāja. Zilais klajums, mūsdienīgie robežstabiņi ļoti kontrastē ar telpu, uz kuras sliekšņa stāv pāris. Iespējams, tā ir arī lūgšana nākotnei, kurā mazinās cilvēciskais, mājīgais.
Zilā krāsa tā toņos nedaudz atgādina mākoņus, cerību druskas, kas izplēn uz simetriskajām līnijām. Atsevišķie akmentiņi un klintis raisa vientulības izjūtu. Varbūt vēl atceres par bērnību, kurā vajadzēja apliecināt sevi, parādīt sevi kā otro dēlu, nevis pirmo, pusaudža gadi un laiks pirms Gallas. Mazās statujas ailē pa kreisi autorei simbolizē teatralitāti, pasaules samākslotību, kas kontrastē iepretim darba labajā pusē redzamajam čellistam, mākslai un patiesīgumam.
Darbs kopumā rada nostalģisku, smeldzīgu laikmeta atziņu. Nākotne, kurā pamats ir nemainīgs – zils klājums ar bezgalībā aizejošiem ceļa stabiņiem, bet uz kuru fona jāmāk konstruēt un celt, saskatīt dažādo tajās pašās vienmuļajās klintīs, kas atklāj savu tēlu pasauli, un uz kura fona vienmēr stāv cilvēks. Pārgalvīgs vai pazemīgs, bet cilvēks – visa sākums un beigas.
…
