Sirreālisms (no fr. Surréalisme –pāri reālitātei stāvošs, pārreāls)1 sākotnēji parādījās glezniecībā, tā iezīmes ir vērojamas jau holandiešu mākslinieku Hieronīma Bosa (1450-1516) (sk. Pielikums 1) un Pītera Brēgela Vecākā (1525-1569) darbos, kaut gan īsto uzplaukumu tas pieredzēja tikai 20.gs., kad tas parādījās ne vien glezniecībā, bet arī kino, literatūrā un tēlniecībā. Kā jēdziens „sirreālisms” pirmo reizi parādījās Gijoma Apolimēra lugu „Parāde” un „Tirēsija krūtis” apakšvirsrakstos – „Sirreālistiska drāma”2.
Sirreālisms vistiešāk ir ietekmējies no primitīvās mākslas, kā pašizpausmes formas, kuru neietekmē prāts, no viduslaiku kultūras, kurā lielāka nozīme bija garīgajam, nevis fiziskajam, no alķīmijas, no vācu romantisma, kas pievēršas indivīda gara dzīvei un intuvitīvisma filozofijai, no Hēgeļa un marksisma dialektiskām un, protams, no psihoanalīzes, konkrētāk no Zigmunda Freida atzinumiem par zemapziņas nozīmi cilvēka rakstura izpratnē.3
Sirreālisms literatūrā
20.gs. 20-tajos gados sirreālisms literatūrā parādās lielā mērā ietekmējoties no dadaisma, jo sirreālisma literatūras attīstībā bija tieši no dadaistiem pārņemtā "automātiskajā rakstīšanas metode", kuras mērķis bija atainot uz papīra cilvēka gara plūdumu bez saprāta ietekmes, morāliem vai estētiskiem apsvērumiem, nozīmīgākā atšķirība no dadaisma bija sirreālisma nepārtrauktā interese par cilvēka zemapziņu, it sevišķi par sapņiem. Par sirreālisma pamatlicējiem tiek uzskatīti franču rakstnieki Pols Eliārs, Luijs Aragons, Frans Kafka un Andrē Bretons, Parīzes dadaistu grupas vadītājs, kurš 1924.gadā publicēja darbu „Sirreālisma manifests”, kuru rakstot autors izstrādāja automātiskās rakstīšanas metodi, kā arī daudzi citi nozīmīgi sirreālisti, kuri sākotnēji ir bijuši dadaisti.…
