Glikozīdi ir viena vai vairāku cukuru un dažādu necukuru komplicēti ēsterveidīgi savienojumi, kuros molekulas cukura daļu skābekļa, sēra vai slāpekļa atoms saista ar necukuru daļu. Hidrolītiski (skābju vai H2O iedarbībā) vai enzimātiski glikozīdi skaldās – cukurā (vienā vai vairākos) un aglikonā – necukura daļā. Glikons parasti ir monosaharīdi, visbiežāk glikoze, bet mēdz būt arī citas heksozes vai pentozes – fruktoze, galaktoze, arabinoze, riboze, mannoze u.c. un līdz ar to attiecīgi glikozīdi – fruktozīdi, galaktozīdi, arabinozīdi u.tml. Ir arī specifiski, tikai noteiktos glikozīdos sastopami cukuri, piemēram, sirds glikozīdos sastopami dezoksicukuri, kuros ir mazāk skābekļa. Glikozīdi ar vienu cukura molekulu ir monozīdi, divām – diozīdi, trijām – triozīdi utt. Ja glikozīdā ir vairāki cukuri, hidrolīzē tie atskaldās pakāpeniski. Neskaldījušos glikozīdus, kādi ir augos un satur vairākas cukura daļas, sauc par pirmējiem; kad atskaldās kāda daļa cukuru, rodas tā saucamie otrējie glikozīdi. Pirmējie glikozīdi ir nestabili. Fermentu ietekmē, augus žāvējot vai sagatavojot galeniskos preparātus, pirmējie glikozīdi, atskaldoties vienai cukura daļai, kļūst par otrējiem glikozīdiem, bet, hidrolīzei risot tālāk, iegūst aglikonu. Tīrus pirmējos glikozīdus grūti iegūt, biežāk tālab lieto otrējos glikozīdus, galeniskos preparātus, kuru aktivitāte izpaužas visu glikozīdu kompleksa un pavadītājvielu darbībā. Farmakoloģiski aktīvais glikozīdu komplekss ir aglikons, kas ķīmiski var būt ļoti dažāds.
…