Sintoisms ir ļoti sena reliģijatā ir tikpat veca kā paši japāņi, kuri sintoismu uzskata par visdabiskāko ceļi, kas ejams visiem Japānas iedzīvotājiem. Sintoismu nevar nodalīt no ikdienišķās dzīves, tāpēc senatnē to nav izdalījuši kā kaut ko atsevišķu un kam būtu jādod kāds atsevišķs nosaukums. Šis nosaukums japāņu reliģijai tika dots tikai 6. gs, kas nozīmē ‘’dievu ceļš’’. Pēc japāņu domām, nav robežas starp dzīvo un nedzīvo. Tas, ka lietas nekustas vai neelpo, nenozīmē, ka tā nav dzīva. Viss ir dzīvs- vienalga, vai tas būtu akmens, koka lapa, cilvēks vai debesu dievība. Tas saistās ar panteismu, ar dabas pielīdzināšanu dievībai. Katrā lietā, priekšmetā, parādībā, pēc sintoisma uzskatiem, ir sastopams gars, ko japāņi sauc par kami. Visa dzīvā un nedzīvā daba ir apdvēseļota. Klinšu, upju, vēja, ziedu, pērkona, sniega un vētru kami mīt līdzās cilvēkiem, tos dažādi ietekmējot. Cilvēks mīt šajā dzīvības pilnajā pasaulē un maz atšķiras no dzīvām būtnēm. Viņa uzdevums ir sadzīvot ar dabas spēkiem, nodibinot ar tiem labas attiecības. Sintoisms nozīmē arī- mācība, māksla, iemaņas, mācība par dieviem- kami. Kami ir dievišķas būtnes vai dabas spēki, kas tiek pielūgti gan mājās, gan publiskās svētnīcās. Tie ir mitoloģiski varoņi, kas radījuši visas lietas, daba, mirušie un dzīvie imperatori, mirušo cilvēku dvēseles un reliģisko sektu dibinātāji.…
