Sinonīmijai ir gana daudz dažādu definīciju, kas cenšas maksimāli precīzi raksturot to dabu, taču to noteikšana tomēr nereti izrādās balstīta uz subjektīvo izpratni. Pagājušā gada nogalē iznākušajā valodniecības pamatterminu vārdnīcā kā galvenā pazīme nosaukta nozīmju līdzība vai vienādums [6], taču nekur, ieskaitot Rutas Veidemanes tieši sinonīmijai veltīto grāmatu, nav skaidri norādītas līdzības robežas. Tādēļ šajā referātā tā ierobežotā apjoma dēļ mēģināts izvairīties no kontekstuālajiem sinonīmiem, proti, tiem, kas par tādiem kļūst tikai konkrētajā kontekstā [6], kā arī apieti kvazisinonīmi jeb „šķietami neīsti sinonīmi”[6, 143. lpp.], lai nebūtu nepieciešami garie konteksta skaidrojumi.
Tas, ka sinonīmi ir neaizvietojama bagātas valodas sastāvdaļa, atzīts gan vidusskolas mācību grāmatās[1,5], gan akadēmiskos izdevumos [2, 3, 4, 7]. To lietojuma analīze spēj lielā mērā padziļināt konkrēta daiļdarba vai autora visas daiļrades izpratni.
Jāpiezīmē, ka G. Repšes romāna „Vara rati” savdabīgā uzbūve nosaka dažas īpatnības tā pētīšanā. Romāns sarakstīts dienasgrāmatas veidā, un katra daļa ir patstāvīga, un tikai attāli saistāma ar pārējām; tādēļ šajā darbā netiek apskatītas attieksmes starp sinonīmiem vairāku atsevišķu fragmentu ievaros. Bez tam šeit par sinonīmiem uzskatīti tikai vārdi, bet ne frazeoloģismi vai teikumi. Apskatīti tikai dažādu sakņu sinonīmi. Tādēļ ekscerpēto piemēru nav daudz – tikai divdesmit deviņi.…