Sinerģētika un nākotnes stratēģijas

XX gadsimta pēdējā ceturksnī zinātnē radā jauns virziens, kas ieguvis nosaukumu sinerģētika. Par sinerģētikas pamatlicēju tiek uzskatīts Štutgartes universitātes profesora G.Hakens, kurš 1973.gadā pirmajā konferencē par sarežģītām sistēmām uzstājās ar ziņojumu, kas kļuva par programmu, un piedāvāja terminu jaunā virziena apzīmējuma – sinerģētika. Terminu Hakens aizņēmās no grieķu valodas, kas tulkojumā nozīmē līdzdalību, sadarbību, saskaņoti darbojošs. Buržuāzijas zinātne sāka runāt par sinerģētiku kā par zinātnes lielāko sasniegumu XX gadsimta beigās, kas iekļauj sevī teoriju par pašorganizāciju un attiecīgo matemātisko metožu kopumu. Kā pierādīja mūsdienu zinātne, tad matērijas organizācijas fizisko, ķīmisko, bioloģisko, sociālo formu līmenī objektīvā pasaule sastāv no sarežģītām sistēmām. To būtiskā daļa – tās ir atvērtas nevienlīdzīgas sistēmas. Tika atklātas arī šo sistēmu tādas īpašības, kā pašstrukturizēties, pašorganizēties, pašattīstīties un pašatražoties.

1. Kas ir sinerģētika?


Sinerģētika – jauns zinātnes virziens, kas pārstāv universālu starpdisciplināru teoriju par dažādas dabas pašorganizācijas procesiem. Radies fizikas, ķīmijas, bioloģijas, astrofizikas un citu dabaszinātņu saskares punktā, iekļāvis sevī vispārējās zinātniskās sistēmas idejas, pašorganizācijas sinerģētiskais modelis mūsdienās ir vispilnīgākais un auglīgākais skaidrojošais modelis, kas apraksta kārtības un haosa savstarpējo pāreju sistēmu evolūcijā, tajā skaitā sociālajā. …