Pirmās ziņas par Rīgā dzīvojošiem ebrejiem atrodamas 17.gs. 18. gs. sākumā Rīgā jau dzīvoja neliels skaits ebreju, kuri pildīja svarīgus valstiskus uzdevumus. 1764. g. pēc Krievijas carienes Katrīnas II rīkojuma dažām ebreju ģimenēm (tā saucamajiem aizsargātajiem ebrejiem – Schutzjuden) tika dotas tiesības patstāvīgi dzīvot Rīgā, vienīgi Rīgas priekšpilsētās – forštatēs. Līdz pat Pirmajam pasaules karam ebreju tiesības dzīvot Rīgā bija ierobežotas. 1 19. gs. 70. gadu beigās Rīgā dzīvoja gandrīz 11 tūkst. ebreju, tomēr lielā ebreju kopiena nebija viendabīga – tās locekļi runāja 3 valodās – vāciski, krieviski un idišā –, pārstāvēja dažādas kultūras tradīcijas un apmeklēja dažādus lūgšanu namus, proti, mitnagdu (mitnagdim) un hasidu (chassidim).2
Iedzīvotāju skaits Rīgā 1935. g. bija 385 063, no tiem ebreji bija 43 672.
Sinagoga (no grieķu val.- synagōgē- sapulces vieta, no senebr.val. –bet-knesset – sapulču nams) – jūdaismā ir lūgšanu nams un draudze (ticīgo kopiena). Radās 4.gs.p.m.ē. Izraēla zemē, bet plaši izplatījās diasporā pēc Jeruzalemes tempļa sagraušanas (70. g. p.m.ē); līdztekus reliģiskām funkcijām pildīja arī ebreju kopienas pārvaldes funkcijas. Sinagogās notiek dievkalpojumi, lasa un komentē Toru. …