Aplūkojot mākslas vērtības, kas saglabājušās no viduslaikiem, redzamas būtiskas atšķirības no citu laikmetu kultūras. Jebkura laika posma māksla ir tai laikā valdošo ideju atspoguļojums. Viduslaiku periodā tā ir simboliskā domāšana, kas ietekmē mākslu un arhitektūru.
Darba mērķis ir noskaidrot, kā simboliskā domāšana atspoguļojas un ietekmē viduslaiku mākslu un dievnamu arhitektūru.
Referāts nav orientēts uz konkrētu laika posmu, bet aptver visu viduslaiku periodu, jo simbolikas aizsākumi meklējami jau mūsu ēras sākumā un izpaužas visus turpmākos gadsimtus, tāpēc sākumā apskatītas simboliskās domāšanas vispārējas iezīmes, kas nosaka viduslaiku mākslas īpatnības, pēc tam apskatot atsevišķus simbolikas piemērus. Kaut arī agro viduslaiku baziliku, tāpat kā romānikas stila dievnamu arhitektūra, ir simboliski pārdomāta, visspilgtāk šī tendence izpaudās 12., 13. gadsimtā, tāpēc III, IV nodaļā tiks aplūkota gotikas katedrāle kā laikmeta atspulgs un tās simboliskā nozīme.
“Kad saule ik dienas veldzē tavas acis tāpat kā tā dod zemei jaunu gaismu, iedomājies tūliņ par to prieku, kad skaidrs prāts ir Dieva mirdzuma apgaismots…” Tā 16. gs. pašā sākumā raksta Roterdamas Erasms.1 Šeit blakus nostādītas divas dažādas lietas – Dievs un gaisma. Tomēr viņš tās neatdala vienu no otras. Jebkurš cilvēks fiziski redz tikai materiālo. Taču caur šo materiālo viņš var nonākt pie garīgā. Gaisma nav tikai caur atmosfēru filtrēts solārs starojums, gaisma ir Dievs. Tomēr Dievu mēs neredzam. Mēs redzam gaismu, kas kļūst par Dieva simbolu. Katrs materiālais objekts “aizved” uz augstāko ideju līmeni. Un simbols tāpēc ir atslēga, ar kuru ir iespējams ielūkoties šai pasaulē.
Mūsdienās šādu pasaules uztveri visbiežāk ir grūti saprast. Grūti tāpēc, ka šī simboliskā domāšana pamazām izzuda jau renesanses un humānisma laikā, kad cilvēki sāka izzināt dabu, uz lietām un parādībām raudzīties vairāk no racionālās, nevis mistiskās puses. …
